Lai gan rūpniecība pasaulē ir tikai ceturtais lielākais atmosfēras piesārņotājs ar siltumnīcefekta gāzēm, atpaliekot no enerģētikas, transporta un lauksaimniecības, tomēr Eiropas rūpniecībā aktīvi notiek zaļā pārkārtošanās, jo to nosaka Zaļais kurss un ES industriālā stratēģija. Kas šajā jomā notiek Latvijā?
Pati pamanāmākā zaļās pārkārtošanās pazīme Latvijas rūpniecībā ir uzņēmumu saules parki, kas aug kā sēnes pēc lietus. Tie samazina ražošanas atkarību no fosilajiem energoresursiem, elektrības cenu svārstībām un mazina arī uzņēmumu oglekļa pēdu.
Piemēram, pirms dažām nedēļām par nodomu veidot saules paneļu parku Olainē 3,3 miljonu eiro vērtībā paziņoja farmācijas milzis "Olainfarm", paredzēts, ka vidēji gadā tas segs ap 40% no uzņēmuma elektroenerģijas patēriņa, taču tas ir tikai viens no piemēriem.
Tāpat daudzos uzņēmumos tiekot pētītas iespējas siltuma uztveršanai un vēlreizējai izmantošanai. Taču vienlaikus tiek atzīts, ka gandrīz neviens uzņēmums šobrīd nevar apmierināt savas enerģijas vajadzības tikai ar šīm metodēm. Īpaši redzams tas ir ražošanas jomās, kas prasa lielu industriālā siltuma daudzumu – cementa (nepieciešami 1500 °C) un citu būvmateriālu ražošanā, stikla šķiedras izgatavošanā (1580 °C) un dažādu veidu ķīmiskajā rūpniecībā, tādēļ gaidāmi arī citi pārkārtošanās procesi.
Uztrauc eksporta konkurētspēja
No visām apstrādes rūpniecības nozarēm Latvijā lielākais energopatēriņš ir tieši būvmateriālu ražošanā, tādēļ šajā nozarē zaļā pārkārtošanās ir visaktuālākā un pārmaiņas vērojamas vislabāk. Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons stāsta, ka nozarē notiekot masveidīgs zaļās pārkārtošanās process, lai samazinātu atkarību no fosilajiem resursiem un elektrības cenu svārstībām, un tas pārsvarā izpaužas kā saules paneļu staciju celtniecība.
Tikai 2022. gadā būvmateriālu ražotāji esot investējuši vairāk nekā 80 miljonus eiro, un galvenokārt šīs investīcijas saistītas ar atjaunojamo resursu izmantošanu un uzņēmumu energopatēriņa samazināšanu,
piemēram, "Knauf Latvija" jaunā ražošanas līnija sniedzot iespēju ietaupīt 10% enerģijas.
"Bez orientācijas uz Zaļo kursu Latvijas būvmateriālu ražotājiem nav nākotnes, jo esam eksportējoša nozare, 75% saražoto būvmateriālu tiek vesti uz citām valstīm, un pieprasījums tirgū ir tieši pēc zaļi un ilgtspējīgi ražotiem būvmateriāliem. Dažās valstīs, kā Zviedrijā, ilgtspējīgās ražošanas deklarācijas būvmateriāliem jau ir obligāta prasība, citas tam tuvojas. Šīs prasības attiecas ne tikai uz pašu būvmateriālu kā tādu, bet arī tā ražošanas procesu, ekspluatācijas periodu un utilizāciju pēc tam. Tas viss, protams, ietekmē būvmateriālu pašizmaksu, taču energoresursu cenu svārstības pēdējos gados to ietekmējušas vēl vairāk," stāsta Jākobsons.
Tieši tādēļ būvmateriālu ražotājiem īpaši svarīga ir dažādu atbalsta mehānismu ieviešana. Piemēram, viens no šķēršļiem saules parku izmantošanā ir jautājums par tiešajām līnijām. "Ja uzņēmuma saules parks atrodas citā kadastra objektā nekā pats uzņēmums, tad uzņēmums nevar pats sev piegādāt saražoto elektrību bez "Sadales tīkla" starpniecības – tas paaugstina elektrības cenu. Tas pats notiek gadījumos, ja uzņēmuma teritoriju šķērso ceļš vai dzelzceļš, kas rūpniecības uzņēmumos ir bieža parādība, – arī tad uzņēmumam jāmaksā "Sadales tīklam" par starpniecību un tīkla uzraudzīšanu. Tāpat daudzi šķēršļi pašas Latvijas likumdošanā un citos normatīvajos aktos liedz plašāku otrreizējo materiālu izmantošanu būvmateriālu ražošanā," saka Jākobsons. "Piemēram, ja uzņēmums uzkrāj izmantotus betona paneļus, lai tos samaltu un izmantotu būvmateriālu ražošanā, tad to jāpaspēj izdarīt gada laikā. Ja šo termiņu nokavē, būvmateriāli tiek pārkvalificēti par atkritumiem un normatīvie akti liedz tos izmantot ražošanā bez atkārtotas sertifikācijas, sagādājot papildu izmaksas.
Vienlaikus L. Jākobsons ir nobažījies, kāda būs zaļās pārkārtošanās ietekme uz Latvijas ražotāju eksporta konkurētspēju.
Jākobsons stāsta, ka tādi ES iekšējā tirgus aizsardzības mehānismi kā oglekļa ievedkorekcijas mehānisms (pilnībā stāsies spēkā 2026. gada 1. janvārī) gan sargāšot Eiropas iekšējo tirgu, taču uzņēmumu eksporta atbalstam mehānismu nav. "Latvijas būvmateriālu ražotājiem tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ir taisnība, ka liela daļa būvmateriālu eksporta koncentrēta Baltijas jūras reģionā, tātad Eiropas Savienības iekšienē. Tomēr tādi būvmateriāli kā stikla šķiedra un tās izstrādājumi, plastmasas caurules, fibrolīts un dažādi citi tiek eksportēti uz visu pasauli – kopumā Latvijas būvmateriāli tiek vesti uz 80 valstīm. ES nav politikas, kā atbalstīt savu ražotāju konkurētspēju trešajās valstīs, kurās netiek izmantots oglekļa kvotu tirdzniecības mehānisms. Lielās un bagātās valstis, kā Vācija un Francija, to var darīt no saviem līdzekļiem, bet mazajām valstīm tas nav pa kabatai," tā L. Jākobsons.