Augstražīga daudzgadīgo zālaugu zelmeņa veidošana aitu ganībām

Aitas ir tipiski zālēdāji dzīvnieki, tādēļ pamatbarība ziemā tām ir labs siens un skābsiens, bet vasarā – augstvērtīgas ganības. Aitas ir pieticīgākas ēdināšanas ziņā nekā govis. Nereti aitas gana tur, kur pirms tam ganījušās govis, jo aitas apēd arī to, kas nav garšojis liellopiem. Govis ēd apmēram 60 dažādas zāles, bet aitas savā uzturā izmanto ap 500 sugu zaļo augu. Neviens no dzīvniekiem tik pilnīgi neizmanto ganības kā aitas, kuras ar aso griezējzobu un plāno, kustīgo lūpu palīdzību zāli spēj noplūkt sevišķi zemu. Vasarā aitas galvenokārt pārtiek no ganībām, taču ne vienmēr tās tiek mērķtiecīgi ierīkotas tieši aitām.

Augstražīgu zālāju ierīkošanā sīkumu nav, katra pieļautā kļūda, paviršība, neizdarība tūlīt ietekmē ražību. Platību sagatavošana ir jāplāno krietni agrāk pirms sējas darbiem. Aitu ganību ierīkošanai jāizvēlas iespējami sausāka augsne ar ūdeni caurlaidīgu apakškārtu.

Platību sagatavošana

Vispirms ir jānoregulē mitruma apstākļi, jānodrošina virspusēja ūdens notece (lietus, pavasara ūdeņi), lai zemākās vietās neveidotos lāmas, kā arī jānovāc krūmi, celmi, akmeņi, ja ir bijusi meliorācija vai apgūtas aizaugušās platības. Pēc tam jānolīdzina augsnes mikroreljefs, rūpīgi sagatavojot augsni.

Jāņem vērā, ka slapjas augsnes ar augstu gruntsūdens līmeni aitu ganībām nav piemērotas, jo tādās ganībās aitas bieži slimo ar parazitāro aknu slimību. Turklāt mazvērtīgās zāles – tādas kā grīšļi, doņi un dažādi platlapji, kas aug slapjās vietās, – aitām nav piemērota barība. 

Aitu ganību teritorijā nedrīkst būt dīķi, peļķes, dūkstis un citi stāvoši ūdeņi. Ganības jāierīko pietiekami nosusinātās vai dabiski sausās vietās, kur ir labvēlīgi apstākļi vērtīgo stiebrzāļu un tauriņziežu augšanai.

Lauks jāatbrīvo no daudzgadīgajām nezālēm (usnes, nātres, vībotnes, skābenes un citas), apstrādājot ar herbicīdiem, jo tās ir konkurentes kultūraugam pēc gaismas, mitruma un barības vielām.

Augsne un tās apstrāde

Tālredzīgs saimnieks veic savu augšņu agroķīmiskās analīzes, lai pareizi izvēlētos zālaugu sugas atbilstoši augsnes īpašībām. Augsnes skābums ir galvenais zelmeņu novecošanās iemesls. Stiebrzāļu augšanai vispiemērotākā augsnes reakcija ir 5.5–6, bet tauriņziežiem – 6–7. Skābo augšņu neitralizēšanai par 0.1 vienību jārēķina 1 tonna kaļķojamā materiāla.

Augsnei jābūt apartai rudenī 20– 22 cm dziļumā. Ja to dara pavasarī, iekavējas sēja, augsne ir pārāk irdena, pastāv iespēja iesēt par dziļu, tādējādi veidojas izretots zelmenis. Mazāk iekoptās, nedrenētās augsnēs rudenī reizē ar pamatapstrādi jāiestrādā kūtsmēsli 40– 60 t/ha. Rudens arumu pavasarī izlīdzina ar šļūci un ecēšām vai ar mūsdienīgiem kompleksiem augsnes apstrādes agregātiem, vienlaikus iestrādājot arī fosfora (P) un kālija (K) minerālmēslus. Pavasarī augsni sastrādā sekli – 5 cm dziļumā. Ja papēdis iegrimst zemē, bet zole negrimst (zābaka tests), tad ir labi un pareizi sastrādāta augsne.

Sējas laiks un veids

Vislabākais zālaugu sējas laiks ir agrs pavasaris, kad augsne satur pietiekami daudz mitruma sēklu sadīgšanai. Sējot agri pavasarī, jau sējas gadā var iegūt labas zāles ražas un izveidot biezu, kvalitatīvu zelmeni, kas turpmākos gados saglabā augstu ražību. Ja iznāk vēla sēja, jāsēj bez virsauga. Ja nokavē sēju un augsne jau ir izžuvusi, zelmenis veidojas nevienmērīgs, neizlīdzināts, mitrākās vietās sadīdzis, sausākās – izžuvis. Tādā zelmenī turpmāk ieviešas nezāles, lopbarība ir nekvalitatīva, nav ilggadīga. Normālos mitruma un siltuma apstākļos zālaugi sadīgst 10–15 dienās.

Sējai piemērotākā ir parastā rindsēja. Rindās sēklas izvietojas cita citai tuvāk, un jauno augu saknītes saauž velēniņu, ko neizcilā sals. Izkliedsējā augi aug savrup un dažādos attālumos cits no cita, veidojas nevienmērīgs zelmenis. Zālaugu sēklas ir sīkas, tādēļ tās jāiestrādā sekli – smagākās, mālainākās augsnēs 1–2 cm, vieglākās smilts augsnēs 2–3 cm. Sīkā zālaugu sēkliņa jāgulda cietā gultā un jāapsedz ar mīkstu sedziņu. Pirms un pēc sējas augsne obligāti jāpieveļ. Iesējot sēklas par dziļu, dīgsti no zemes spraucas ārā nevienmērīgi, tie ir izstīdzējuši, samocīti un veselīgu augu neveido. Pētījumi rāda, ka no 4–5cm dziļuma zālaugu sēkla vispār neuzdīgst.

Piemērotākie zālaugu maisījumi

Ierīkojot aitu ganības, jāsēj augsnes apstākļiem piemēroti zālaugu maisījumi. Jāizvēlas tādi augi, kas pacieš biežu apganīšanu un nomīdīšanu, ko dzīvnieki labprāt ēd, kas labi ataug pēc noēšanas un kam ir liela un barības vielām bagāta zāles masa, kas nav rupjiem, resniem, cietiem kātiem un kas veido cieši noslēgtu zelmeni. No stiebrzālēm aitu ganībām vispiemērotākās ir stīgojošās apakšzāles, kas vairojas veģetatīvi un labi noslēdz zelmeni, aizpildot tukšās vietas.

 Ieteicamās sugas un šķirnes ir: pļavas skarene, sarkanā auzene 'Vaive', ganību airene 'Gunta', tetraploīdā ganību airene 'Spīdola'. No virszālēm jāmin pļavas auzenes šķirnes 'Arita', 'Silva', 'Vaira', ganību tipa timotiņa šķirnes 'Teicis' un 'Varis'. No tauriņziežiem populārākais un piemērotākais aitu ganībās ir baltais āboliņš. Latvijā izveidotā šķirne 'Daile' ir ražīga, ziemcietīga un ilggadīga. Baltais āboliņš īpaši mitrās vasarās ganībās ieviešas pats no augsnē esošām sēklām labvēlīgos tā attīstībai apstākļos.

Aitu ganību maisījumiem piemērotās augsnēs var pievienot arī nedaudz sarkano āboliņu, dzelteno lucernu vai arī vanagnadziņu sēklu. Ganību maisījumā jāiekļauj vismaz 5–6 zālaugu sugas: timotiņš, pļavas auzene, ganību airene, sarkanā auzene, pļavas skarene, baltais āboliņš, sarkanais āboliņš.

Jāatceras, ka ganībās zelmenim jābūt biezākam nekā pļavās, lai nerastos tukšas vietas, kur ieviesties nezālēm. 

Piemēram, vidēji iekultivētā mālsmilts, neitrālā, nosusinātā augsnē: timotiņš 'Teicis' 7 kg jeb 23%, pļavas auzene 'Arita' vai 'Vaira', ja mitrāks – 'Silva' 7 kg jeb 23%, ganību airene 'Spīdola' vai 'Gunta', sarkanā auzene 'Vaive' 3–4 kg jeb 13%, pļavas skarene 2–3 kg jeb 7%, baltais āboliņš 'Daile' 2 kg jeb 7%, sarkanais āboliņš 2 kg jeb 7%, kopā – 30 kg.

Jābūt piesardzīgiem ar ārzemju gatavajiem sēklu maisījumiem, jo tie ne vienmēr dod vēlamo rezultātu. Latvijas sēklaudzētāji ik gadus pļavu un ganību atjaunošanai piedāvā vairāk nekā 20 dažādu tauriņziežu un stiebrzāļu sugu un šķirņu sēklas. Izvēle liela, nepieciešamas tikai zināšanas.

Ganību mēslošana

Ganību ierīkošana, kopšana un arī pati ganīšana ir vesela māka, un bez zināšanām un praktiskas pieredzes, lai iegūtu lētāku produkciju ar optimāliem izdevumiem, iztikt nevar. Zāle neaug pati, par to ir jārūpējas. Katrai aitai jāparedz 500–1000 m2 liela ganību platība, jo vasarā aita apēd 8–10 kg zāles dienā. Uz 1 ha slodze ir 7–10 aitas ar jēriem, taču tas atkarīgs no zelmeņa ražības un zālaugu ataugšanas spējas.

Aitas.

Foto: Anda Krauze / Latvijas Mediji

No mēslošanas pavasarī ir atkarīgs, kāda būs zelmeņa raža visu vasaru, tāpēc, lai nodrošinātu intensīvu ganību zāles augšanu, nepieciešams to pareizi mēslot, kopt un izmantot, jo katrs kg mēslojuma ganībās labi atmaksājas – zāle pavasarī ātrāk un straujāk sāk ataugt, var sākt ganīt divas nedēļas ātrāk nekā nemēslotā zelmenī, palielinās zāles raža, paaugstinās proteīna daudzums ražā un uzlabojas sagremojamība, dzīvnieki to labāk ēd. Jāņem vērā, ka ganības jāmēslo regulāri, nevis vienu reizi vairākos gados. Mēslošanai lielāka efektivitāte ir neitrālās augsnēs, tāpēc skābas augsnes (pH 5.5) ir jākaļķo. 

Der iegaumēt, ka, ieguldot līdzekļus kaļķošanā, var ietaupīt ganību zelmeņa atjaunošanas biežumā, jo tieši augsnes skābums ir zelmeņu novecošanās galvenais iemesls.

Galvenie augu barības elementi ir slāpeklis (N), kālijs (K), fosfors (P), kalcijs (Ca) un magnijs (Mg). Visstraujāk zāles augšanu, zelmeņa veidošanos, tā ražību un ražas kvalitāti ietekmē N mēslojums, zelmenis veidojas tumši zaļā krāsā un satur daudz proteīna. N mēslojumu vēlams dot pavasarī pēc sniega nokušanas, lai tas neizskalotos ar kušanas ūdeni. Ieteicamā deva – ap 60 kg/ha amonija salpetra. Kā papildmēslojums vasarā N jādod mitrā laikā, lai tas ātri izkustu. To nedrīkst dot vēlāk par augusta beigām, jo tad zāle turpina augt līdz salnām, un tas negatīvi ietekmē pārziemošanu. Atsaucīgākās uz N mēslojumu ir stiebrzāles.

Uz P mēslojumu augi ir visatsaucīgākie kūdrājos. Ja trūkst P, zāles raža samazinās, iznīkst vērtīgās zāles, ieviešas smilgas. P mēslojumu dod pamatmēslojumā reizē ar augsnes apstrādi, bet izmantošanas gados virsmēslojumā rudenī vai agri pavasarī. Vienpusīgs P mēslojums būs nepieciešams tur, kur lieto vircu, jo tā satur N un K. Orientējošā deva – 60–70 kg/ha P2O5.

Zālaugi visprasīgākie ir pēc K. Ja tā trūkst, labu ražu nevar iegūt, kaut arī pārējās barības ir pietiekamā daudzumā. Zelmeņos ieviešas sūna, pārsvaru gūst brūnā smilga, pazūd vērtīgās stiebrzāles, tauriņzieži. Lielāki K krājumi ir mālainās augsnēs, bet kūdras un smilts augsnēs tā nepietiek. Orientējoši jālieto 90–100 kg/ha K2O liela deva.

Visekonomiskākā ir KP lietošana kopā. Tas ir varens zālaugu ražības celšanas līdzeklis, tā iedarbība izpaužas ražas palielināšanā, botāniskā sastāva izmaiņā – savairojas tauriņzieži, īpaši baltais āboliņš. Jāatceras – ja augsnē nav KP, tad arī N nedod nekādu labumu: zāle gan ir zaļa ar zilganu nokrāsu, bet paliek ar mazu augumu, sīkiem stiebriem un ir mazražīga.

Ganību kopšana un izmantošana

Pavasarī pēc sniega nokušanas jāapseko savas ganības, jānovērtē stāvoklis, jo laba jaunā zelmeņa aprūpe var uzlabot sliktāk iesētu zāli, bet slikta kopšana var sabojāt labi iesētu zelmeni. Ieplakās, kur sakrājušies sniega ūdeņi un neiesūcas zemē, neizturīgākās zālaugu sugas var aiziet bojā, rodas tukši laukumi, tādēļ šie ūdeņi jānovada. Jāveic arī kurmju rakumu, atstāto mēslu izlīdzināšana, ganības ecējot, tādējādi notiek arī zelmeņa aerācija, kas sekmē zālaugu labāku attīstību. Izslīkušās, kurmju rakumu un tukšās vietās jāveic vērtīgo ganību zāļu piesēšana, kas jādara agri pavasarī (viengadīgā airene + ātraudzīgās tauriņziežu šķirnes).

Jāapkaro nezāles gan ganībās, gan apkārtnē (ceļmalas, novadgrāvji, stabi). Pavasarī gandrīz visās ganībās priecē koši saziedējušie zvēreņu augi, kas ļoti ātri attīstās, agri nozied un izplata sēklas vēl pirms ganību appļaušanas. Lai ierobežotu zvērenes izplatību, jāķeras pie tās appļaušanas pirms tās saziedēšanas visā krāšņumā.

Obligāta ir nenoēstās zāles appļaušana tūlīt pēc zelmeņa noganīšanas – jāpļauj 6–8 cm augstumā, jo tas veicina cerošanu un jauno dzinumu veidošanos.

Ganības jāiežogo, jāsadala aplokos, tad aitas var maksimāli nodrošināt ar svaigu zāli visu vasaru. Pavasarī pareizi jāuzsāk ganīšana. No rītiem jāiedod rupjā barība (siens), lai nerastos caureja, bet, kad nožuvusi rasa, aitas laiž ganībās. Pavasarī gana visu dienu, vasaras karstumā pusdienlaikā laiž mājās, rudenī gana visu dienu.

Zālaugi ziemas barībai

Ziemošanas periodā aitu galvenā barība ir labas kvalitātes smalks siens, vislabākais būtu dabisko, labi kopto pļavu siens ar daudzveidīgu botānisko sastāvu, taču to ražība neapmierina. Tādēļ jāveido kvalitatīvi un augstražīgi sētie zālāji. Ja gatavo sienu, jāizvēlas vērtīgās virszāles, kas satur daudz proteīna, cukuru, karotīnu, vitamīnus. Tās ir Latvijā veidotās diploīdās tauriņziežu un stiebrzāļu šķirnes.

Aitām izēdina arī skābsienu, tā gatavošanai var audzēt tetraploīdās zālaugu šķirnes, kas ir ilggadīgākas, ziemcietīgākas un ražīgākas. Jāņem gan vērā, ka, gatavojot ziemas lopbarību, zāle jānopļauj agrīnās attīstības fāzēs, pirms ziedēšanas vai pašā ziedēšanas sākumā. Pāraugušai zālei ir cieti, koksnaini stublāji, ko aitas ar saviem mazajiem zobiem nevar izmantot. Protams, arī ziemas lopbarībā jābūt pietiekamam daudzumam tauriņziežu, kas nodrošina tās labu kvalitāti. Te var izmantot gan sarkano āboliņu, gan lucernu, arī austrumu galegu un plašo stiebrzāļu sugu klāstu atbilstoši augsnes īpašībām.

Bioloģiskām saimniecībām zālāju ierīkošanai jāizvēlas mazprasīgākas sugas un šķirnes – pļavas auzene 'Silva', 'Vaira', timotiņš 'Teicis', 'Varis', 'Jumis', sarkanā auzene 'Vaive', auglīgākās augsnēs – lucerna, sarkanais āboliņš. Augsnē jāiestrādā organiskais vai zaļmēslojums, un zelmeņos jābūt vairāk tauriņziežu, kas saista gaisa slāpekli. Maziekoptās, slapjās un skābākās augsnēs lietderīgi izvēlēties bastardāboliņu un vanagnadziņus.

Atcerēsimies, ka lekna pļava, augstražīgas ganības un ražens tīrums ir ieguldījums ne tikai vienam gadam, bet ilgākam laika periodam, tādēļ ir vērts atjaunot savus zālāju zelmeņus.