Nemanāmie kaitēkļi – ērces – ābeļu dārzos

Augļu dārzi ir vide daudziem dzīvajiem organismiem, no kuriem daļa ir kaitīgo organismu dabiskie ienaidnieki, bet daļa nodara būtiskus postījumus augļu koku izskatam un augļu ražai. Bez labi pamanāmiem kaitēkļiem, piemēram, laputu kolonijām, uz augļu kokiem ir sastopami arī kaitēkļi, kurus ar neapbruņotu aci nav tik viegli pamanīt, piemēram, tīklērču (Tetranychidae) un maurērču (Eriophyidae) dzimtas pārstāvji.

Šo kaitēkļu ekonomisko nozīmīgumu ir grūti novērtēt, jo vairākumā gadījumu šiem kaitēkļiem nav tiešas ietekmes uz ražu, bet, savairojoties masveidā, tie var novājināt augļu kokus, tādējādi samazinās koku ražība un ziemcietība. 

Spēcīgas invāzijas gadījumā tīklērces var ietekmēt arī augļu kvalitāti, veidojot uz tiem rūsinājumu, kā arī esam novērojuši, ka ābeļu maurērču invāzijai raksturīgās pazīmes var veidoties arī uz augļiem.

Raksturīgi, ka tīklērces un maurērces savairojas integrētajos ābeļu stādījumos, kur tiek izmantoti augu aizsardzības līdzekļi, izjaucot dabisko līdzsvaru, jo ērču dabiskie ienaidnieki – plēsīgās blaktis, plēsējērces un zirnekļi – ir jutīgāki pret preparātiem.

Sarkanā tīklērce

Visbiežāk no tīklērču dzimtas dārzos sastopama augļu koku sarkanā tīklērce (Panonychus ulmi), bet iespējama kompleksa invāzija, izplatoties arī parastajai tīklērcei (Tetranychus urticae).

Augļu koku sarkanā tīklērce ziemo olu stadijā uz augļzariem. Ja ziemojošo olu skaits ir liels, sīko zariņu sazarojumu vietas un krokojumi var izskatīties sarkani. Pavasarī, tikko plaukst lapas, izšķiļas kāpuri, kas sāk baroties uz lapām. Pieaugušās tīklērces atrodamas galvenokārt lapu apakšpusē kopā ar olām. 

Atšķirībā no augļu koku sarkanās tīklērces parastā tīklērce laukā pārziemo kā pieaugušās apaugļotās mātītes zem nokritušām lapām, koku mizas plaisās vai augsnē. Laukā parastās tīklērces ziemošanas vietas atstāj maija sākumā, šajā pašā laikā šķiļas arī augļu koku sarkanās tīklērces.

Augļu koku sarkanās tīklērces olas rudenī.

Foto: Regīna Rancāne / Latvijas Mediji

Abas sugas barojas uz augļu koku lapām. Sūkumu vietās parādās nelieli dzelteni plankumi, kas vēlāk saplūst kopā. Lapas kļūst sudraboti pelēkas, sažūst un priekšlaikus nobirst. Abām tīklērču sugām gadā var attīstīties 4–5 paaudzes atkarībā no laikapstākļiem. Ja vasara ir sausa un karsta, pastāv risks, ka tīklērces vairosies straujāk.

"Agrihorta" veiktajā monitoringā novērots, ka tīklērču olas uz lapām atrodamas līdz pat augusta vidum, bet pieaugušo tīklērču skaits uz lapu apakšpuses vislielākais bija maija beigās jūnija sākumā.

Ābeļu maurērces

Literatūrā ir atrodama informācija, ka maurērču dzimtā (Eriophyidae) potenciālie kaitēkļi var būt vairākas sugas, kas veido izaugumus – pangas vai matiņu spilventiņus uz ābeļu lapām. Maurērces ir sīkas četrkāju ērces, kuru savstarpējo radniecību ir grūti novērtēt, tāpēc pastāv liela nosaukumu daudzveidība un tie bieži mainās. 

Ābeļu maurērces bojājumi uz augļa un lapām.

Foto: Regīna Rancāne / Latvijas Mediji

Maurērces, kas barojas ar citiem augiem, mēdz saukt arī par pangērcēm, kārpērcēm, tulznērcēm u. c. (piemēram, bumbieru lapu pangērce, alkšņu kārpērce, pīlādžlapu tulznērce) atkarībā no tā, ko atgādina bojājums. Šobrīd tikai pēc vizuālajām pazīmēm var pieņemt, ka pēdējos gados izplatīta ir ābeļu maurērce, atsevišķi autori to dēvē arī par gaišo ābeļu maurērci (Phyllocoptes malinus, agrāk Eriophyes malinus). Eiropā vairāk ir pētīta cita samērā līdzīga maurērce (Eriophyes mali, agrāk Phyllocoptes mali), tomēr, pēc vietējo entomologu datiem, Latvijā ir atrasta tieši ābeļu maurērce.

Ābeļu maurērces pazīmes uz lapu apakšpuses.

Foto: Regīna Rancāne / Latvijas Mediji

Latvijā ābeļu maurērču bioloģija un attīstības cikls ir maz pētīti. Nevar apgalvot, ka kaitēklis ir jauns, jo literatūrā minēts, ka ābeļu maurērce Latvijā novērota jau 1957. gadā Pūrē ābeļu sēklaudžu dzīvžogā. Lai arī joprojām atsevišķos informācijas avotos minēts, ka ābeļu maurērce ir Latvijā reti sastopama, tomēr pēdējos gados ābeļu stādījumos aizvien biežāk sastopami maurērcēm raksturīgie bojājumi. 2022. gadā ābeļu maurērces spēcīgi invadēti koki novēroti komerciālajos dārzos Jelgavas, Talsu, Saldus un Siguldas novadā. 

Apmēram pirms sešiem gadiem par nopietnu maurērces invāziju ziņoja augļkopji no Valmieras novada. Augļkopji bieži vien neatpazīst maurērces bojājumus, jauc tos ar sēņu ierosinātām slimībām, tāpēc arī nezina, kā pareizi veikt ierobežošanas pasākumus.

Ērces barojas lapu apakšpusē, ābeļu lapu apakšpusē veidojas balts vai zaļgani dzeltens, bet vēlāk brūns rūsai līdzīgs pārklājums, ko veido ērces pangas. Lapas virspusē pangas vieta ir gaišzaļa vai dzeltenīga. 

Bojājumi sastopami no maija līdz augustam. Stipras invāzijas gadījumā lapas var sažūt un nobirt. Svarīgi zināt, ka ābeļu maurērcei pārziemo pieaugušas mātītes pumpuru zvīņās, zem mizas vai uz augļu koku zariņiem.

Aizsardzības pasākumi

Lai pieņemtu lēmumu par augu aizsardzības pasākumu veikšanas nepieciešamību, ir jāņem vērā iepriekšējā gada novērojumi par tīklērču un maurērču izplatību stādījumā, kā arī jāveic augļu koku sarkanās tīklērces olu monitorings pavasarī uz augļzariņiem. 

Ja ierobežošana ir nepieciešama, tad jāņem vērā, ka ābeļu stādījumos trūkst akaricīdu, svarīgs ierobežošanas pasākums ir smidzinājums ar parafīneļļu pavasarī. 

Smidzinājumu var veikt no ābeļu zaļā konusa stadijas līdz sarkano pumpuru stadijai. Svarīgi ievērot gan produkta marķējumā norādīto devu, gan koncentrāciju, kas nozīmē, ka jāizsmidzina salīdzinoši liels darba šķidruma tilpums, kokiem jābūt izmērcētiem. Parafīneļļas iedarbība ir mehāniska. Uz zariem esošās tīklērču olas un tikko šķīlušās tīklērces tiek pārklātas ar plānu, gaisa necaurlaidīgu eļļas kārtiņu, un tās iet bojā skābekļa trūkuma dēļ. Diemžēl trūkst datu par parafīneļļas efektivitāti maurērces ierobežošanai.

Zināms, ka arī sēra preparāti izmantojami ērču ierobežošanai, bet diemžēl Latvijā pašlaik nav reģistrēti sēru saturoši augu aizsardzības līdzekļi. Kā alternatīvu varētu izmantot sēra mēslojumu, bet tā efektivitāte nav pārbaudīta.

Kā vienīgais akaricīds, kas izmantojams veģetācijas laikā augļu koku sarkanās tīklērces ierobežošanai ābeļu stādījumos, šobrīd ir reģistrēts NeemAzal (azadiraktīns-A 10 g/l). Drīzumā tirgū nonāks arī Naturalis (Beauveria bassiana celms ATCC 74040, 0.179 g/l), ko varēs izmantot augļu koku sarkanās tīklērces ierobežošanai veģetācijas sezonas laikā.

Jāturpina novērojumi par ābeļu maurērces izplatību, un iespējams, ka turpmāk būs jāmeklē risinājumi tās ierobežošanai.