Pašā mūsdienu olimpiskās kustības rītausmā tās pamatlicējs Pjērs de Kubertēns rakstījis: “Ikvienam cilvēkam jābūt iespējai nodarboties ar sportu, nepakļaujot viņu diskriminācijai, un olimpiskajā garā, ar to saprotot draudzības, solidaritātes un godīgas spēles atmosfēru.” Taču, izpētot olimpiskās kustības vēsturi un pievienojot vēl to, kas notiek mūsdienās, var skaidri redzēt: neviens no šiem principiem diemžēl praktiski neīstenojas un diezin vai vispār jebkad kaut kas no tā patiešām ievērots.
Interesanti palūkot, kāpēc noticis tā, ka olimpiskās spēles tā arī nekļuva par patiesiem miera, harmonijas un sporta vispasaules svētkiem, pārvēršoties mazliet atbaidošā mantiskās alkatības un politiskās liekulības instrumentā.
Ceļā uz olimpisko spēļu degradāciju
1935. gada augustā tobrīd jau 73 gadus vecais Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) prezidents Pjērs de Kubertēns uzstājās Vācijas radio, nodēvējot Ādolfu Hitleru par “vienu no laikmeta izcilākajiem radošajiem gariem”. Savukārt topošais, pēc kārtas piektais SOK prezidents Eiverijs Brandidžs, kurš tajā laikā vēl bija tikai ASV Olimpiskās komitejas prezidents, atklāti atbalstīja nacistiskajā Vācijā iecerētās olimpiskās spēles, turklāt visus šīs idejas pretiniekus nesaudzīgi zākājot par “cionisma sazvērniekiem”. Bet Berlīnes olimpiādes (1936) rīkotāju vadītājs Karls Dīms, kurš nāca ar ierosinājumu par olimpiskās uguns stafeti un arī spēja to īstenot, pēc deviņiem gadiem tajā pašā stadionā uzrunāja tūkstošiem lielo hitlerjūgenda ierindu, burtiski jau pašās kara pēdējās dienās nosūtot viņus drošā nāvē. Tiesa, tas netraucēja viņam pēc 2. Pasaules kara turpināt aktīvu darbību SOK sastāvā...
Un jau faktiski tūlīt pēc kara par olimpisko spēļu galveno virzītājspēku nešaubīgi kļuva kaila politika jeb divu ideoloģisko sistēmu pretstāve: PSRS un tā dēvētā Varšavas līguma jeb militārā bloka valstis pret ASV un tās satelītiem jeb NATO militāro bloku veidojošajām valstīm. Par “jaunā olimpiskā kara” vainagojumu kļuva savstarpējie masveida boikoti 80. gadu sākumā – 1980. gadā Maskavā un 1984. gadā Losandželosā, ko neapšaubāmi ievadīja ASV militārā agresija Korejā un Vjetnamā, nepārejoši uzturētie konflikti Tuvajos Austrumos, tā dēvētā Karību krīze, kā arī pretpadomju dumpju apspiešana Ungārijā, Austrumvācijā, Čehoslovākijā un iebrukums Afganistānā, ieskaitot arī asiņaino ķīlnieku drāmu Minhenes olimpiādes laikā (1972). Tas ir tikai nepilns pārskats par tiem notikumiem, kas tiešā vai netiešā veidā ietekmēja arī olimpisko spēļu atmosfēru un kopumā visu olimpisko kustību.