15.1 °C
Kopš pirms nedēļas "Gada auto" saietā pie "Mola" melno telti ar uzrakstu "Ķīnas auto Latvijā" ieraudzīju un tur redzēto īsi atstāstīju "Latvijas Avīzes" slejās, šis temats mani pilnībā aplencis. Tādus jautājumus vien dzirdu – nu, stāsti, kādi ir tie ķīnieši; nu, vai tad tiešām mums tādus vajag; liecies mierā, man patīk "Audi"! Un tā bez mitas...
Interesi saprotu. Bet lūdzu nesteigties. Jaunais dīleris tikko šo lauciņu Rīgā kopt sācis. Produktus konkursa žūrijai pagaidām nopietnākiem testiem nav piedāvājis. Tātad mūsu ekspertu vērtējumus par pašiem auto nāksies vēl kādu laiku pagaidīt. Pagaidām varam vien savus priekšstatus par milzīgā auto tirgus globalizāciju papildināt un pilnveidot. Noderēs. Jo vērienīgs process nepašaubāmi ir sācies un turpināsies. Ilgi un pamatīgi.
Ko Eiropa ražo un ko patērē?
Ik gadu ES valstīs kopā nopērk ap 11 miljoniem jaunu auto. Lielāko daļu – šeit pat saražotus. Imports veido nepilnu ceturtdaļu no patēriņa. Saražots tiek vairāk. Daudz vairāk. Un apgādāta pārējā pasaule.
Tradicionāli lielākais peļņas lauks Eiropas autobūvētājiem ir ziemeļu kaimiņi – Apvienotā Karaliste.
Kara gados krasi pieaudzis eksports uz Ukrainu. Citos virzienos tas neaug. Gluži otrādi. Lēnītēm dilst. Kas vainīgs?
Kas kāro šajā biznesā piedalīties?
Kas šajā peļņas pīrāgā lēnām, bet neatlaidīgi graužas iekšā? Papētām importa tabuliņu. Tie, kuriem tādām ražotnēm resursu pietiek un pāri paliek. Un pirmkārt jau Ķīna. Mums tik tālā un svešā, bet varenā valsts, kuras derīgo izrakteņu bagātības, enerģijas resursi un čaklais, neizlutinātais darbaspēks spēj patiešām daudz. Viņi uzbūvē sev nevis 11 miljonus automobiļu gadā, bet divreiz vairāk. Viņi pēdējos piecos gados ir eksportu uz Eiropu pieckāršojuši. Turklāt daļa no Ķīnas devuma pievienotajā importa tabulā ir paslēpusies citās valstīs, kur viņi izveidojuši savus uzņēmumus. Tādi ir, piemēram, Anglijā.
Jau esmu rakstījis par "MG" marku, kuru Ķīnas uzņēmēji nopirka jau pirms 10 gadiem. Tagad tajā saražotie auto statistiski ir angļu, nevis ķīniešu.
Līdzīgi veidojumi jau darbojas arī Itālijā un Spānijā. Jā, jā – Eiropas Savienības valstīs. Un mūsu importa statistikā neparādās. Viss likumīgi.
Likumīgi, loģiski. Un pavisam noteikti tā turpināsies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka eiropiešiem šajos bargajos laikos šajā sarežģītajā biznesā neklājas viegli. Izejvielas tālu un dārgas. Enerģija dārga. Konstrukcijas sarežģī un tehnoloģiskos procesus apgrūtina ļoti augstās ekoloģiskās prasības, sadārdzina drošības un digitālo ērtību (izvirtību?) pārmērības. Eiropas klasiskie autobūves grandi gan saglabā vietējā tirgus lielāko daļu, tomēr pārdroši nu nekādi nejūtas. Jau atkal un atkal viņu asociācijas (ACEA) vadoņi vēršas ar visai izmisīgām uzrunām pie Briseles ierēdņiem, lūdzot pārlieku nesteidzināt pāreju uz elektropiedziņu, kura jau minētās izejvielu pieejamības dēļ ķīniešiem iznāk lētāka.
Apmēram tāds tas skats uz auto Austrumiem. Un nobeigumā mana atbilde uz izplatītāko publikas jautājumu – vai šie Ķīnas rati nebūs švaki? Garantijas, protams, dod dīleri (pagaidām "Auto Ringa" mājaslapā skatāmajiem auto tā nav tik gara kā vāciešiem vai korejiešiem – tikai trīs gadi). Es, atcerēdamies, kā jau pagājušā gadsimta starptautiskajās auto izstādēs mēs, žurnālisti, jūsmojām par mazu, melnīgsnēju Austrumu tehnisko špikotāju pulkiem, kuri, bīdmēriem un fotoaparātiem bruņoti, kā mušas aplipa interesantākajiem vācu, franču utt. jaunumiem. Nebaidieties! Viss mūsdienu amerikāniskais un eiropeiskais jau sen ir nokopēts. Vai pat uzlabots. Tā ka visdrīzākais – braukt varēsiet droši un labi.
