Jūtu, ka esmu viens no Lietuvas kino kopienas, un kopā esam stipri. Saruna ar režisoru Laurinu Bareišu

Šodien Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ("RIGA IFF"), bet no 25. oktobra kinoteātros visā Latvijā demonstrēs laikmetīgā lietuviešu kinorežisora Laurina Bareišas spēlfilmu "Sausi slīkstot".

Tā tapusi kā Lietuvas un Latvijas kopražojums, Latviju tajā pārstāv līdzproducents Matīss Kaža, kostīmu māksliniece Laura Krauklis un grima mākslinieces Ieva Sebre un Aija Beata Rjabovska. Laurins Bareiša ir jauns režisors, trīsdesmitgadnieks, viņš pats ir arī filmas scenārists un operators. Darba pasaules pirmizrāde notika 10. augustā Lokarno Starptautiskajā filmu festivālā, un žūrija to atzina par labāko kategorijās "Labākais režisors" un "Labākais aktieris", turklāt balvas saņēma visi četri galveno lomu atveidotāji, tā bija arī nominēta konkursa galvenajai balvai – "Zelta leopardam".

Kā tapis filmas stāsts un kādēļ arvien vairāk pasaulē dzirdams par lietuviešu nacionālo kino, "Kultūrzīmes" pagājušajā nedēļā jautāja režisoram Laurinam Bareišam, kurš būs klāt arī "RIGA IFF" filmas seansā.

Laurins Bareiša kopā ar filmas "Sausi slīkstot" producenti Klementinu Remeikaiti šā gada augustā Lokarno kinofestivālā, kur viņa darbs piedzīvoja pasaules pirmizrādi, saņemot divas balvas – īpaša ansambļa balva tika piesķirta arī četriem galveno lomu atveidotājiem.

Foto: No Laurina Bareišas personīgā arhīva

– Kā tapa šīs filmas stāsts, kur guvāt iedvesmu?

L. Bareiša: – Pie filmas sāku strādāt jau tad, kad pie skatītājiem nonāca mana iepriekšējā un pati pirmā pilnmetrāžas filma "Svētceļnieki" (tā 2021. gadā ieguva galveno balvu Venēcijas festivāla konkursā "Horizonti". – Red.). Tas toreiz bija saspringts laiks – pirmizrāde un iegūtā balva, nesen piedzimis dēls, tāpēc jaunās filmas scenāriju sāku rakstīt, lai iegūtu zināmu dvēseles mieru. Filmas sižets patiesībā ir arī personisks, jo arī man bija nācies atdzīvināt savu dēlu, pēc notikušā izjutu panikas lēkmes un uztraucos par bērna dzīvību. Savā prātā negadījumu izdzīvoju daudzas reizes, toreiz gan, par laimi, viss beidzās pavisam labi. Tomēr, vēl un vēlreiz atceroties, prāts sāka it kā piedāvāt dažādus skatījumus, kuri kļuva par pamatu filmas varoņu reakcijām. Rakstot pat nebiju pārliecināts, ka šī filma vispār taps, bet scenārijs kalpoja kā terapija, jo sevī izjutu visdažādākās emocijas, no tām ietekmējoties, arī radīju šo stāstu, kā tikt galā ar dažādiem likteņa pagriezieniem.

– Jaunās filmas nosaukums angļu un latviešu valodā ir "Sausi slīkstot", bet lietuviešu versijā tas skan vienkāršāk – "Māsas".

– Tas saistīts ar projekta iesākumu, toreiz, kad to rakstīju, pirmais nosaukums tik tiešām bija "Māsas". Taču tad, kad ar producentu apspriedām filmas starptautiskās iespējas, sapratām, ka esošais nosaukums paliks nepamanīts, turklāt arī latviešiem pirms dažiem gadiem taču jau bija radīta filma "Māsas". Arī jaunais nosaukums "Sausi slīkstot" saistīts ar filmas stāstu, tā sauc ne vien klīnisku sindromu, bet tas kalpo arī kā metafora, tas ir uzrunājošs, viegli saprotams, jo publiku apgrūtināt ar pārāk nesaprotamu nosaukumu nevēlējos.

– Filmai esat ne vien scenārija autors un režisors, bet arī operators…

– Lietuvas Nacionālajā filmu skolā sākumā mācījos par kinooperatoru, pēc tam turpat maģistra studijās mācījos arī režiju. Strādāju gan kā kinooperators, gan režisors, piemēram, pagājušajā gadā pie skatītājiem nonāca arī manis filmētā režisores Marijas Kavtaradzes spēlfilma "Tu man neko neatgādini".

– Kādēļ kinofilmas mūsdienu kultūrā vēl joprojām ir tik populāras?

– Kino atklāj to, kā redzam pasauli un kā darbojas mūsu prāts. "Svētceļniekos" rādīju, kā ar prāta emocionālo stāvokli ir vienots fiziskais ķermenis, to kinematogrāfiskiem vizuāliem paņēmieniem atklāju slāni pa slānim. Man patīk izmantot kino valodu, lai radītu priekšstatu, kā redzam šo pasauli, izmantot to, ka šī valoda var būt arī ļoti emocionāli piesātināta. Kino ir iespēja parādīt unikālu skatījumu, un mani ar audiovizuālajiem paņēmieniem interesē atklāt šo vienreizīgumu, veidot daudzslāņainību naratīvā un tā struktūrā.

Tādām mazām valstīm kā Lietuva vai Latvija ir ļoti būtiski sevi pasaulē parādīt un izcelt; tāpēc arī filmu veidotājiem jādomā par to, kā savu radošo darbu atklāt tā, lai tas nebūtu jau kaut kā bijuša atkārtojums, parādīt savu unikalitāti. Varbūt pat nav tik būtiski, tieši kādus stāstus stāstām, bet svarīgi, kādā formā to darām. Zinām jau, ka lielākās valstīs ir daudz senāka kino vēsture un tā tradīcijas, tāpēc viegli būtu pakļauties ārvalstu kino ietekmei. Savukārt mums ir iespējas, pienākums un brīvība radīt pašiem savus kino stāstus, tādējādi citviet atklājot tieši savu unikālo veidu, kā redzam un izjūtam šo pasauli. Nav būtiski radīt vien mūsdienu stāstus un runāt par mūsdienu problēmām, būtiskāk ir atklāt tieši mūsu kino stilu, tematiku un naratīva struktūru.

– Jūsu pirmā pilnmetrāžas filma "Svētceļnieki" uzreiz tika pamanīta festivālos, arī "Sausi slīkstot" jau ieguvusi balvas un Lietuva to izvirzījusi Amerikas "Oskara" nominācijai, vai, ar kino pārstāvot Lietuvu, jūtat atbildību?

– Par atbildību daudz nedomāju, neesmu jau vienīgais, kas starptautiskajā vidē pārstāv Lietuvu, pēdējos gados valstī izveidojusies ļoti spēcīga jaunā kino profesionāļu paaudze. Tā gan daļēji ir arī mana atbildība, jo vienlaikus ar filmu uzņemšanu strādāju arī Lietuvas Nacionālajā filmu skolā, tāpēc skaidri redzu, ka arī pašlaik tajā mācās daudzsološi nākamie kino profesionāļi.

Jūtu, ka esmu viens no Lietuvas kino kopienas, un kopā esam stipri; prognozēju, ka vēl taps daudz nozīmīgu projektu.

– Kinofilmu ražošanai nepieciešami lieli finansiāli ieguldījumi, tāpēc pēdējos gados arvien biežāk top vairāku valstu kopprodukcijas, arī "Sausi slīkstot" ir Lietuvas un Latvijas kopprodukcija.

– Veidojot filmas, būtiski atrast ne vien finansējumu, bet arī iespējami spēcīgāku komandu, kurai turklāt piemīt ne vien profesionālās zināšanas, bet arī kopīgas intereses, savstarpēja sapratne. Radot vidi, kurā viegli dalīties ar idejām, pastāvot šādai savstarpējai izpratnei, iespējams radīt labākas filmas. Darbs kopā ar Latvijas kolēģiem bija ļoti nozīmīgs, īpaši daudz guvu no līdzproducenta Matīsa Kažas, kurš arī pats ir spēcīgs režisors, ļoti radoša, interesanta un dinamiska personība.

Šādi kopprojekti tiešām būtiski gan Latvijai, gan Lietuvai, mūsu saites svarīgi uzturēt stipras, jo esam mazas valstis, kas viena otru saprot teju pusvārdā, līdzīgs ir arī mūsu kino, kas top līdzīgos apstākļos, mūsu sadarbība ir pavisam citāda, nekā sadarbojoties ar lielo valstu profesionāļiem. Varam arī viens otru papildināt, jo dažos aspektos labāki ir lietuvieši, dažos – latvieši.

– Sākumā augstskolā mācījāties matemātiku, tikai pēc tam kino mākslu. Vai tā notika tāpēc, ka sākumā bija grūti iekļūt kinoskolā?

– Tāds gluži vienkārši bija mans studiju ceļš. Patiesībā notika gluži otrādi, tolaik, kad stājos kino skolā, uz deviņām valsts finansētajām studiju vietām konkursā pieteicās vien divpadsmit reflektanti. Iekļūt bija tik tiešām viegli, bet pats studiju process bija grūts, īpaši man, kas nenāca no mākslinieciskas vides. Taču, lai gan tālāk ceļš kļuva radošs, joprojām esmu pateicīgs saviem studiju biedriem, kuri dalījās ar zināšanām, starp viņiem ieguvu daudz draugu. Iespējams, no kursabiedriem esmu guvis pat vairāk prasmju, nekā tās deva skolotāji. Toreiz, kad pirms desmit gadiem mācījāmies, Lietuvas Nacionālā filmu skola joprojām vēl tikai veidojās, notika daudz izmaiņu, mācību process bija sarežģīts, protams, pasniedzēji deva daudz zināšanu, bet kursabiedru padoms bija nenovērtējams.

– Pārsteidzoši, ka tolaik konkurss bijis tik ļoti mazs, vai tagad izglītība kino jomā Lietuvā tiek vairāk novērtēta?

– Jā, mūsdienās situācija ir pavisam cita, skolā mācās divreiz vairāk studentu nekā toreiz, arī uz vienu studiju vietu kandidē trīs vai četri nākamie studenti.

Mūsdienās kino laikam gan ir vispamanāmākā kultūras nozare Lietuvā, vismaz krietni pamanāmāka nekā toreiz, kad biju sava ceļa pašā sākumā. Toreiz tik tikko bija dibināts Lietuvas kino centrs (2012. gadā. – Red.), un kopš tā laika situācija arvien mainās uz labo pusi, turklāt pašu valstī skoloti profesionāļi jau skolo nākamos jaunos profesionāļus, aug gan profesijas līmenis, gan prestižs. Pie tam jauno profesionāļu darbi spēj aizraut publiku ne vien Lietuvā, bet arī ārvalstīs, pagājušajā gadā tam labs piemērs bija jau pieminētā filma "Tu man neko neatgādini", tā starptautiskos festivālos izpelnījās desmit balvas un 19 nominācijas, pagājušajā gadā filma tika izvirzīta kā Lietuvas nacionālais pieteikums ASV Kinoakadēmijas "Oskara" balvai. Jaunās lietuviešu filmas publika gaida, tās skatās, tās tiek apspriestas; tagad šāda situācija liekas pašsaprotama, taču, lai to sasniegtu, tika ieguldīts daudz darba un pagāja gadi. Piemēram, "Sausi slīkstot" Lietuvā noskatījušies jau vairāk nekā 35 000 skatītāju, vēl pirms dažiem gadiem kas tāds liktos pavisam nesasniedzams rādītājs, turklāt filmas stāsts jau nav viegls.

– Par ko ir būtiski runāt kino?

– Laikam gan varētu atbildēt – cik daudz režisoru, tik daudz arī vēstījumu. Mūsdienu kino raksturo dažādība, tas stāsta ne vien dažādus stāstus, bet ir arī vērtīgi, ka ar kino palīdzību iespējams iepazīt pasauli, tās daudzpusīgo kultūru, dažādu zemju iedzīvotāju dažādās domas. Kino piemīt spēja šīs domas un uzskatus tulkot, turklāt tie nav vien vienkārši stāsti, bet pašas dzīves tulkojumi, tāpēc tik būtisks arī veids, kā šie vēstījumi tiek nodoti tālāk. Mūsdienās ikvienam būtu jāanalizē apkārt esošā, klīstošā informācija un caur kinofilmu skatīšanos jārod viena no vislabākajām iespējām, kā saprast to, kas notiek pasaulē.