8.3 °C
Jūlija vidū Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome paziņoja, ka par 2023. gada Jāņa Baltvilka balvas starptautiskajām laureātēm kļuvušas lietuviešu rakstniece Igne Zarambaite par garstāstu "Melndzelmji" (Jāņa Rozes apgāds, 2022) un stāsta tulkotāja Dace Meiere.
"Kultūrzīmes" pagājušajā nedēļā garākā sarunā par "Melndzelmjiem" un lietuviešu literatūru uzrunāja abas laureātes.
– Kā radās grāmata? Kāds bija ceļš līdz izvēlei tulkot "Melndzelmjus"?
I. Zarambaite: – Idejas grāmatām ierodas pa dažādiem ceļiem: reizēm nākas kārtīgi pameklēt, reizēm tās pašas lēnām atplūst vai pat uzgāžas. Doma uzrakstīt "Melndzelmjus" brieda lēnām. Es dzīvoju Šilutē – mazā pilsētiņā, kas izceļas ar savu vēsturi un dabu. Te daudz kas rosina iztēli. Piemēram, plūdi, kas ik gadu applūdina apkārtējās pļavas un mežus un pilnībā nošķir dažas viensētas no pārējās pasaules... Neprognozējamie palu ūdeņi vienmēr ir raisījuši ziņkāri un bailes.
Prātoju, cik neviennozīmīga ir šī stihija. Tā var nest gan gaismu, gan tumsu, gan dzīvību, gan nāvi. Tāpat kā cilvēks.
Arī mums katram ir savas dzelmes, dubens, kur slēpjam vājības, pārestības, noslēpumus, un mums ir virsma – pašu radīti tēli, ko rādām apkārtējiem, bet patiesībā esam kaut kas vidējs starp šīm divām galējībām. Un mūsu "ūdeņi" katram ir saduļķoti citādi. Sapratu, ka šo cilvēka un ūdens paralēli es vēlētos atklāt pusaudžiem, jo tas ir vecums, kad sāc izzināt savas un pasaules robežas, kad reizēm pārplūsti kā upe, lai atrastu sev piemērotu gultni vai izraktu pavisam jaunu. Tā radās galvenā varone Anika jeb Ana – meitene, kura klejo pa savām dzīlēm, meklējot, pret ko atsperties, lai nenoslīktu.
D. Meiere: – Grāmatu ieteica lietuviešu literatūras aģents Bens Bērants, kurš turklāt arī pats ir bērnu grāmatu autors. Pirms pāris gadiem Bens grāmatiņu atsūtīja, sakot, lai izlasu, esot laba. Pēdējos gados diemžēl lasu vēl mazāk un lēnāk nekā agrāk. Toreiz grāmatā tikai ieskatījos, bet uz priekšu netiku. Pēc laika Bens jautāja, vai esmu izlasījusi… un tā vairākas reizes, līdz, sirdsapziņas ēdu nomocīta, grāmatu izlasīju, un man tā ļoti iepatikās. Uzreiz rakstīju Rozes apgādam, ar kuru bija runājis arī Bens, un teicu: šo mums vajag!
– Kā jūs domājat, kāpēc mūsu žūrija izvēlējās "Melndzelmjus"?
I. Zarambaite: – Latvija vispār lietuviešiem ir ļoti tuva, brālīga zeme, bet man tā ir tuva arī personīgi – Rīgā mūža lielāko daļu nodzīvoja mammas brālis, mans onkulis, un viņa ģimene. Protams, balva bija priecīgs pārsteigums, jūtos kā spārnos! Varēju tikai sapņot, ka "Melndzelmju" palu ūdeņi izplūdīs tik plaši. Man tas ir milzīgs novērtējums un dzinulis. Kaut gan es kopš paša sākuma ticēju šai grāmatai. Vispār es daru tikai to, kam ticu. Citādi – kāda jēga? Un, ja tu pats ļoti tici, tad agrāk vai vēlāk notic arī pārējie, tā man šķiet.
D. Meiere: – Tā ir grāmata par svarīgiem ētikas un morāles jautājumiem, bet bez īpašas didaktiskas ņemšanās, kāda bieži raksturīga pusaudžu grāmatām, ko saraksta pieaugušie. Grāmatai ir ļoti labi veidota struktūra, tur nav nekādu pārspīlējumu, valodiski tā ir skaista un vienkārša, bez liekvārdības. Domāju, ka jaunieši un bērni ļoti labi jūt, kad grāmatas autors runā patiesi, nemēģina izlikties par ko citu. Manuprāt, tā ir svarīgākā kvalitāte jebkurai grāmatai.
Patiesībā jau nav tādas pusaudžu un bērnu grāmatas un pieaugušo grāmatas: ir labas un sliktas grāmatas.
Esmu novērojusi, ka "Melndzelmjus" lasa arī daudzi pieaugušie.
– Latviskojot "Melndzelmju" stāstā darinājāt arī vārdus, tai skaitā pašu nosaukumu.
– Darba variants bija burtiskais "melnūdeņi", bet tas latviski īsti nestrādā. Lietuviski šis vārds atbilst autores domai, apzīmē ne tikai ūdeņus, bet arī tumšas būtnes, kas dzīvo dzelmē. Lietuviski salikteņu darināšanas modelis ir citāds. Prātojot radās šie melndzelmji, tumšu dziļumu būtnes. Tulkojot sarakstījos arī ar autori. Strādājot ar lietuviešu literatūru, ir tik viegli sazināties ar pašiem autoriem, viņi ir arī mani "Facebook" draugi. Viņiem aizrakstīt un palūgt padomu vai precizējumus ir daudz vieglāk nekā, piemēram, ievērojamiem itāļu rakstniekiem, kuri bieži vien ir starptautiskas zvaigznes. Lietuvieši ir tepat, viņi ir savējie.
– Stāstā, lai gan vārdā neminētas, aprakstītas konkrētas vietas…
I. Zarambaite: – Šilute izceļas ar vēsturi un dabu. Šī apkaime agrāk ietilpa Austrumprūsijā, vēlāk – Vācijas impērijas sastāvā. 1944. gadā, tuvojoties sarkanajai armijai, senie vietējie iedzīvotāji bija spiesti doties uz Rietumiem, daļa gāja bojā vai tika izsūtīti, tāpēc pēc Otrā pasaules kara Šilutes iedzīvotāju sastāvs būtiski mainījās. Tukšajos namos apmetās atbraucēji no dažādām Lietuvas vietām un Padomju Savienības. Mūsdienās ir atlikuši vairs tikai daži desmiti cilvēku, kas prot seno pamatiedzīvotāju – mazlietuviešu jeb Prūsijas lietuviešu, "lietuvininkų" – izloksni, pārzina un popularizē to tradīcijas un paražas. Drīz pilnībā izzudušas būs arī "purva ļaužu", proti, applūstošo teritoriju iemītnieku, viensētas. Vēl Šilutes novads ir unikāls ar savām upēm, jūras jomu un tiem pāri ejošajiem putnu migrācijas ceļiem. Rakstot es tiešām izšķirstīju ne vienu vien grāmatu, bibliotēkā izpētīju mapi par jomas piekrastes plūdiem un tā padziļināju savas zināšanas. Tomēr "Melndzelmji" tiešām nav vēsturisks romāns, jo no tiem materiāliem izmantoju tikai dažus elementus, kurus ieviju tekstā, lai radītu pārliecinošu, ticamu atmosfēru, bet vietvārdus vispār neminēju, lai gan vietas ir viegli atpazīstamas, ja kaut reizi tur pabūts. Rakstīju par reālām vietām, kuras pati esmu izpētījusi, izjutusi, droši vien tāpēc lasītāji teic, ka apraksti visu ļauj viegli iztēloties.
