Pavasarī "Kultūrzīmes" rakstu sērijā "Kultūrtelpa" viesojās Latvijas pierobežā netālu no Krievijas un Baltkrievijas. Tiekoties ar cilvēkiem, jautājām, kā viņi jūtas, kādā informatīvajā telpā dzīvo, kāda viņu dzīvesvietā ir profesionālās mākslas pieejamība un iesaiste Dziesmu un deju svētku procesā.
Tagad, turpinot šo rakstu sēriju, "Kultūrzīmes" uzrunāja Grenctāles ciema iedzīvotājus. No Lietuvas robežas ciems atrodas vien trīs kilometru atstatumā, un Grenctāles vārdā nosaukts arī lielais robežšķērsošanas punkts. Tā saglabātajās ēkās gan sen vairs nesēž robežsargi un muitnieki, tur mītni raduši vairāki alkohola veikali. Savukārt pašā Grenctāles ciemā dzīve rit mierīgi un klusi, mūsu viesošanās reizē vai katrs otrais ciematnieks rok kartupeļus. Iebraucot ciemā, pati pirmā ēka pie lielās šosejas ir staltais un lielais kultūras nams. Tur kultūras pasākumi noris bieži un šīs nedēļas sākumā, pulcējot vairākus desmitus Bauskas novada atmodas laika dalībnieku, notika arī "Baltijas ceļa" atceres pasākums.
Koncertzāle paglābta no pārvēršanas alkohola veikalā
Savulaik 18 gadus būvētais un 1982. gadā atklātais Grenctāles kultūras nams, kura koncertzālē ir 440 skatītāju vietas un projektā bijusi paredzēta pat orķestra bedre, ir lielākā ciema būve. Namā mājvieta ir arī bibliotēkai un ārstu praksei. Pirmā, ko satikām Grenctālē, bija kultūras nama vadītāja Jurgita Červinska. Vēlāk uzrunātie ciematnieki viņu slavē – Jurgitas iedvesmoti, uz plašo zāli brauc uzstāties gan Bauskas novada, gan tālāku kaimiņu kori un deju kolektīvi, Jurgita organizē koncertus, kinoseansus un radošās darbnīcas. Turklāt – Jurgita ir tā, kurai kopā ar ģimeni un pārējiem ciema ļaudīm, novēršot pašvaldības dīvaino ieceri nama koncertzālē iekārtot alkohola tirgotavu, 2017. gadā izdevās saglabāt nama koncertzāli.
Iespējams, ja Grenctāles kultūras nams neatrastos tik tuvu lielajam "Via Baltica" un Lietuvas robežai, nevienam nenāktu prātā koncertzāli pārvērst par alkohola tirgotavu…
Jā, ideja bija pārņemta no Ainažu robežšķērsošanas punkta, kur joprojām darbojas "Superalko" firmas veikals. Cik sapratu, tā bija novada izpilddirekcijas vietniece, kura toreiz bija piedāvājusi iespēju izvietot alkohola tirdzniecību koncertzālē un kultūras pasākumiem atstāt mazo zālīti. Tomēr vietējie iedzīvotāji plānu uzzināja un sāka uztraukties. Mazā ciematiņā jau nekas īsti nav noslēpjams un, ja notiek šādas darbības, visi viens otram ziņo.
Toreiz sacēlu traci, tiesa, "ielecu acīs" savam darba devējam, tomēr tiešām uzskatu, ka kultūras nams nav alkohola tirdzniecības vieta.
Grenctālē esmu dzimusi, augusi, mācījusies skolā, nākusi dziedāt, te ir manas otrās mājas. Šai ciematā dzīvo mani vecāki, te ar ģimenēm atgriežas dzīvot arī mani vienaudži. Man ir svarīgi, lai mūsu kopienai priekšā nestāvētu alkohols, bet kultūra. Toreiz, kad aizsākās doma par alkohola tirdzniecību, nodibinot SIA "Radīti kultūrai", iesaistījās arī mans vīrs un, piesaistot citus vietējos uzņēmējus, piemēram, zemnieku saimniecību "Krišjāņi" un piemājas saimniecību "Kāpostnīca", visi kopā izveidojām koncertakciju kultūras nama aizstāvībai.
Protams, saprotu, ka pašvaldībai grūti uzturēt šo ēku, tā patērē daudz elektrības, arī par apkuri jāmaksā daudz. Pirmo reizi jautājums par nama nākotni pavīdēja pirms gadiem desmit. Jau toreiz sprieda, ka tas ir nerentabls un tajā esot par maz rosības.
Diemžēl pašvaldības pārstāvji necenšas ieklausīties un pieņemt citus izaicinājumus. Joprojām būtu nepieciešams visiem apsēsties pie apaļā galda un kopīgi izrunāt, kā izmantot šo namu. Piemēram, esmu kultūras nama koncertzāli piedāvājusi izmantošanai Bauskas Kultūras centram, jo tur šāda apjoma koncertzāles nav. Manuprāt, būtu ļoti vērtīgi darboties kopā, tad te varētu skanēt lielāki koncerti. Te gan nepieciešami ieguldījumi, piemēram, tikai pēdējos gados esam saņēmuši finansējumu skaņas un gaismas aparatūrai, iepriekš varējām aicināt tikai māksliniekus ar viņu aparatūru, pašiem nekā īsti nebija.