8.3 °C
Izrāde "Dievs ir šeit", par spīti teatralitātei kā režijas paņēmienam, Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" eksperimentālo zāli pārvērš par subjektīvu emociju telpu, kurā dominē stāsts ar minimālu performatīvu uzslāņojumu.
Iestudējuma veidotāji nodēvējuši Ludmilas Roziņas personiskajā pieredzē balstīto stāstu par "eksistenciālu trilleri", un šajā apzīmējumā ir ietverta gan detaļās izvērstā tēma, gan sāpīgas pašironijas piestrāvotā estētika. Izrāde risinās kā psihoterapeitisks sievietes iekšējais monologs par traumatisku pieredzi – vēl nedzimuša bērniņa zaudēšanu, kas diemžēl atkārtojas variācijās. Monologu iekrāso apspiestu emociju piezemētais plūdums, ko ik pa laikam pārtrauc koncentrēti dialogi kā geizeri, kas izšaujas no zemes garozas plaisām, ļaujot nojaust arī vārdos nepasakāmo. Stāstu, kas risinās gan atmiņu telpā, gan reāllaikā, ir neiespējami uztvert bezkaislīgi, jo izrādes vēstījums neattiecas tikai uz ģimenēm ar līdzīgu pieredzi, tas iedursies kā sīki dzelksnīši ikvienai sievietei, kam bijusi saskare ar ginekoloģiju, un uzrunās katru, kurš kaut reizi dzīvē domājis par ģimeni, bērniem un dzīves jēgu. Emocionālais iespaids ir spēcīgs, un izrādi ir grūti skatīties, taču vienlaikus tā atsauc ko citkārt piemirstu – lielākā daļa cilvēku apmeklē teātri, lai piedzīvotu jūtu saviļņojumu un spētu identificēties ar aktieru atveidotajiem tēliem. Tādās izrādēs priekšplānā izvirzās "ticu vai neticu" aktierim, visus pārējos iestudējuma elementus atstājot papildinājumu kategorijā.
Kamerzāles pietuvinājums
Valtera Sīļa režijas rokraksts, atnākot uz Liepāju, saglabājis fokusu uz sociāli aktīvu mākslu, taču tas ieguvis arī jaunus, niansētākus akordus. Jau iepriekšējais Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja iestudējums "Tēvs klusums" (2024) ar Ģirtu Krūmiņu titullomā un Agnesi Jēkabsoni kā viņa meitu ir piestrāvots sirsnīgi aizkustinošām, izpausmēs klusinātām, psiholoģiski smalkām (un tāpēc jo spēcīgākām) noskaņām tēlu attiecību risinājumā, spēlējot uz publikas empātijas stīgām. Tomēr lielā zāle, pat ievedot darbību skatītāju zālē, daudz ko notušē, kamēr mazās zāles formāts nežēlīgi pietuvina ikvienu detaļu. Tas uzliek jo lielāku atbildību izrādes "Dievs ir šeit" aktieriem – Kintijai Stūrei, Everitai Pjatai un Valtam Skujam. Režisors psiholoģisko pieeju tēlu radīšanā ir meistarīgi ielicis episkā teātra formā, kas ļauj precīzi mērīt darbības temperatūru un sekot, lai sprieguma izlāde notiktu skatītājos, nevis aktieros. Izrādes māksliniece Ieva Kauliņa radījusi minimālisma stila scenogrāfiju – gaiši paneļi, kas tikai iezīmē, ne nosaka darbības norisi. Kopā ar Viestura Andersona radīto gaismu (vai drīzāk – ēnu) partitūru scenogrāfija veido asociāciju ar garīgajās praksēs lietoto jēdzienu "apziņas telpa", kuras uzdevums ir ļaut saprast savu iekšējo pasauli. Te arī izpaužas ekspresionisma estētika – skatuve kā apziņas/atmiņu vizualizācija, dažādu laukumu izgaismošana, darbību risinot kā kinokadru maiņu, kur stāsta galvenā varone ir gaismā visu laiku, bet citi ienāk "kadrā" un iziet no tā. Vienā skatuves malā ir tāds kā ārsta kabineta galdiņš, aiz tā – drēbju pakaramais, uz kura ir apģērbi, ko maina aktieri, skatītāju priekšā pārtopot konkrētā tēlā. Katrs nākamais izrādes "kadrs" piesaka kulminējošu izvēles situāciju. Pat tad, kad cilvēka lēmumu diktē prāts, nav iespējams izvairīties no emociju klātesamības. Izrādē jaunai ģimenei pēc jau reiz piedzīvotas neveiksmīgas grūtniecības un ar mīlestību, cerībām un bailēm sagaidītas jaunas grūtniecības nākas pieņemt eksistenciālu lēmumu – pārtraukt to vai ļauties ilūzijai par laimīgu, bērniem svētītu ģimeni. Klišeju par "bērniem svētīto" te lietot ir vietā, jo nojaušams, ka Kintijas Stūres atveidotā sieviete nāk no reliģiozas pareizticīgo ģimenes, un viņa gluži hamletiskas izvēles situācijā uzdod jautājumus Dievam, jau paredzot atbildi. Darbs, draudzība, intīmās attiecības, mātes – meitas attiecības, ikkatra no šīm dzīves dimensijām sievieti spiež izdarīt grūtas izvēles, un varbūt vissarežģītāk ir iemācīties pieņemt un mīlēt sevi arī tad, ja liktenis atņēmis tik daudz.
Noticēt stāstam
Kintijas Stūres skatuviskā uzdevuma sarežģītība ir nepārtraukti izdzīvot lugas autores atklāto, personiski traģisko stāstu, nepadarot to par žēlošanos vai sevis plosīšanu, un aktrise to godam arī paveic, sasniedzot, iespējams, līdz šim augstāko virsotni radošajā biogrāfijā. Turklāt tas nav uz aktrises izdegšanas rēķina, tas ir profesionāls veikums, ko apliecina kāds starpgadījums pirmizrādē. Aktrises monologa laikā kāda skatītāja pirmajā rindā saļimst, taču publika to pat nepamana, jo visu acis pievērstas skatuvei. Kintija pārtrauc monologu un vēršas pie publikas ar tekstu – mums vajadzēs ārstu! Brīdi vēl neviens nesaprot, ka tas nav lugā. Faktiski aktrise tobrīd ir pirmā, kas novērtē situāciju, aptur izrādi un paziņo, ka nepieciešams pārtraukums un jāizsauc ārsts. Spēja mirklī "izkāpt" no lomas, kas publikā raisa nedalītu līdzpārdzīvojumu, apliecina profesionalitāti. Valts Skuja izrādē atveido gan nejauši satiktu draugu, gan galvenās varones dzīvesbiedru, kas noteikti nav viegli jaunam cilvēkam ar salīdzinoši nelielu dzīves pieredzi. Un arī par šo aktierdarbu nav ko pārmest. Everitai Pjatai jāatveido virkne lomu – gan māte, gan draudzene, gan dažādu medicīnas iestāžu un atšķirīgu kategoriju darbinieces, minimāli izmainot izskatu – brilles, cita jaciņa, vairāk strādājot ar tehniku, ko allaž apbrīnojam JRT aktieros, – balss intonāciju, ķermeņa valodas maiņu. Ir spožas epizodes un mazāk precīzas, taču arī šis aktierdarbs ir atzīstamā līmenī. Savdabīga ir izrādes skaņaina – to veido tikai dabiskais teātra telpas fons un aktrises balss modulācijas – medicīnisko manipulāciju pārstāstu Kintija runā mikrofonā, it kā atsvešinoties no stāstījuma, varbūt imitējot to, kā cilvēks vēro, piemēram, ķirurģiskas operācijas, kas viņam tiek veiktas vietējā narkozē. Tieši tas, ka aktieri "neiekrīt" stāstā, pārvirza emocionalitāti publikā. Un, jāatzīstas, ka centieni profesionāli distancēties un bezkaislīgi fiksēt izrādes plusus un mīnusus šoreiz neizdodas. Atsvešinājums nenāk ne lūdzams. Tikai pārdomās pēc izrādes secinu, ka pāris akmeņu gludajā ceļā tomēr ir, un no tiem varēja izvairīties, atstājot finālu kulminācijas vietā. Tas, ka dzīve turpinās, ir saprotams jau ievadā, un izrādes programmiņā ir brīnišķīgi teksti, kas darbojas precīzāk nekā otrā fināla "trigeri". Turklāt jāatzīstas, ka šī žargonvārdiņa konkrēto nozīmi man nācās meklēt internetā, jo līdz šim domāju, ka tas apzīmē tehnisku shēmu. Jā, un arī "vaibs" ne mani vien "trigerē", ja to lieto nobriedusi personība.
Uzziņa
Ludmila Roziņa, "Dievs ir šeit", iestudējums Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars"
- Režisors Valters Sīlis, māksliniece Ieva Kauliņa, gaismumākslinieks Viesturs Andersons.
- Lomās: Kintija Stūre, Valts Skuja, Everita Pjata-Gertnere.
- Nākamā izrāde: 9. novembrī.
