Šogad Latvijas Literatūras gada balvu (LALIGABA) kategorijā “Labākais dzejas darbs” un arī Dzintara Soduma balvu literatūrā saņēma apgādā “Neputns” klajā laistais dzejnieces, prozaiķes, atdzejotājas un tulkotājas Amandas Aizpurietes krājums “Pirms izvākšanās”, kurā ievietoti pēdējos septiņos gados tapušie dzejoļi.
Pirmajā nodaļā “Mana mandala” vērojumos no dzīvesvietām Kauguros un Grīziņkalnā atklāti ikdienā slēpto dziļāko sakarību meklējumi. Otrajā nodaļā “Rekviēms un roze” runāts par esību blakus mirušam, mīļotam cilvēkam. Trešajā nodaļā “Jurģu rītā” tēlota pārmaiņu neizbēgamības apjausma, un ceturtajā daļā “Ja nav iemesla apstāties” – autores dialogi ar savu iekšējo nepieciešamību rakstīt.
Kā dzejolī ienāk vārdi, kā – mana mandala?
A. Aizpuriete: Mandala ir zīmējums no krāsainām smiltīm. Ojārs Vācietis zīmēja mandalas ar akvareļiem un flomāsteriem. Pēc viņa nāves tika izdots vesels albums ar dzejnieka zīmētajām mandalām. Es vārdus uztveru kā mazliet kaut ko daudzdabīgu, ar ko var gan pateikt, gan krāsot, gan zīmēt, gan atskaņot. Tāpēc mana mandala, kur vārdiem it kā nebūtu vietas, jo mandalā tie nav paredzēti. Tur paredzētas krāsainas smiltis.
Uzlūkojot dzejoļu krājuma vāku, kur jūs kuplajā melno matu vilnī ar kažokādu uz ceļiem, pirmajā acumirklī uzplaiksnī līdzība ar Aspaziju…
O! Ko tādu man neviens vēl nebija pateicis! Šī te bildē man ir vilkāda, bet Aspazija, cik zinu, nēsāja lapsādu. Un vispār Aspazijai bija parūka. To man kā lielu noslēpumu pačukstēja “Dakšu” muzeja dāmas…
Dzejoļu krājuma nosaukums ir “Pirms izvākšanās”. Kuras lietas jūs ņemtu sev līdzi pārceļoties?
Pēdējos desmit gados esmu pārvākusies trīs reizes, un līdzi ņemamo lietu kļuvis arvien mazāk, mazāk un mazāk. Vienmēr pēdējā mirklī esmu atjēgusies, ka neprotu izvēlēties. Atstāju citiem to laimīgo iespēju samest man būtiskās mantas konteineros miskastē. Un tā esmu pārliecinājusies, ka var iztikt gandrīz bez visa. Zudusi pārliecība, ka ir kaut kas ļoti neatņemams. Ļoti neatņemama esmu tikai es pati. Mani konteinerā aizmest būtu grūti… Ļoti pietrūkst jūras tuvuma pēc šķiršanās no Mellužiem, kur jūra bija piecu minūšu gājienā no mūsu mājām. Grīziņkalnā ar pārsteigumu secināju, ka logi veras uz iekšpagalmu, kur arī mēdz salidot kaijas kā atgādinājums par jūru. Izrādījās, ka jūras tuvuma trūkums ir nekompensējams. Zemapziņā pietrūkst ūdens šalkoņas blakus. Māras dīķis un Ziedoņdārza strūklakas to neatsver.
Runājot par zudušām lietām, virtuālajā vidē bija pavīdējusi ziņa, ka no jūsu dzīvokļa pazudis jūsu kompjūters…
Bez tā gan man bija grūti iztikt! Tas gadījums ir pavisam smieklīgs, ja nebūtu tik traģisks. Paziņam aptrūkās naudas. Un viņš aiznesa manu datoru uz lombardu. Kad naudiņa ienācās, pats datoru izpirka un atnesa man atpakaļ. Bet tās trīs nedēļas bez kompjūtera gan man pagāja dziļā izmisumā, jo datorā bija gan būtiski faili, gan vēl divdesmit divus mēnešus par to jāmaksā līzings.
Mana dzīve vispār ir pilna dīvainiem stāstiem. Es, piemēram, brīnos, kā strādā jaunie mediju jomā. Pirms LALIGABAS balvas pasniegšanas man piezvanīja no televīzijas. Nodomāju, kāda ikdienišķa filmēšana… Tāda arī iznācu savas aplupušās mājas priekšā. Izrādās, filmēs LALIGABAS ceremonijai! To noskatījušās un mani paplukušā paskatā redzējušas, Dzintara Soduma balvas rīkotājas savam sarīkojumam man sarūpēja… kleitu, cepuri un grimētāju, no kuras vienīgās pakalpojumiem es neatteicos. No kurienes tā muļķīgā iedoma, ka dzejniecēm un rakstniecēm jābūt ļoti skaistām…