Piedāvājam jūsu uzmanībai nelielu atslodzi - joku izlasi ar talantīgās Elīnas Brasliņas karikatūru.

Draugi

Amerikāņu veterāns, turot rokā vēstuli, slauka aizkustinājuma asaras. 

Mazdēls jautā: – Kāpēc tu raudi?

– Pirms daudziem gadiem es piedalījos Pirmajā pasaules karā. Kaujas laukā ieraudzīju vācieti, un viņš ieraudzīja mani. Vācietis bija ātrāks un izšāva pirmais, bet netrāpīja. Es šokā aizbēgu un domāju, ka nekad vairs viņu neredzēšu.

Tad pagāja laiks, es piedalījos Otrajā pasaules karā. Kaujas laukā ieraudzīju to pašu vācieti. Atkal viņš bija ātrāks un izšāva pirmais, bet netrāpīja, es metos bēgt un glābu savu dzīvību. Tagad saņēmu no viņa vēstuli.

– Un ko viņš tev raksta? 

– Viņš raksta: “Es pēc tevis esmu ļoti noilgojies.”

Kaimiņi

Pirmais pasaules karš, vāciešiem ir daudz kritušo, vācu ģenerālim jāizgudro labs plāns, lai situāciju mainītu. Viņš sasauc apspriedi. Izskan priekšlikums: izpētīt, kāds ir populārākais franču vīrieša vārds, skaļi saukt šo vārdu pāri neitrālajai zonai un nošaut katru, kas izrādīsies tik dumjš, lai pabāztu galvu no ierakuma. Tā kā citu priekšlikumu nav, ģenerālis izdod pavēli veikt izpēti un izmantot iegūto informāciju pretinieka iznīcināšanai. Noskaidrojas, ka populārākais franču vārds ir Pjērs. 

Taktika nostrādā, pēc nedēļas franči ir zaudējuši daudzus karavīrus un nolemj atbildēt ar to pašu. Viņuprāt, izplatītākais vācu vārds ir Hanss. Franču karavīrs sauc: “Hans!” Reakcijas nav. “Hei, Hans!” Atskan balss: “Hansa te nav!” “Kur viņš ir?” “Aizgāja padir… Vai tas esi tu, Pjēr?” 

Seko šāviens. 

P. S. Ir zināmas arī vairākas citas versijas ar citas tautības pretinieku piedalīšanos.

Dievi

Austrālieši Pirmajā pasaules karā iesaistās neveiksmīgajā Gallipoli kampaņā un cīnās ar turkiem. Mehmets tiek sagūstīts un pratināts. Beigās viņš lūdz atļauju uzdot vienu jautājumu pratinātājiem: – Kāpēc jūs savu Dievu saucat tik briesmīgos vārdos?

Austrālieši ir neizpratnē.

Mehmets paskaidro:– Kad mēs, turki, lecam laukā no ierakuma un metamies uzbrukumā, mēs saucam: “Allah! Allah!”, bet, kad jūs mums uzbrūkat, jūs kliedzat: “Bloody BASTAAARRRD!!!”

Varoņi

Otrais pasaules karš, triju valstu ģenerāļi plātās ar savu karavīru drosmi.

Britu ģenerālis dod pavēli ierindniekam: – Vai redzi tanku viņpus mīnu laukam? Ej un iznīcini to!

– Yes, Sir! – atbild kareivis, metas skriešus pāri mīnu laukam un izpilda pavēli.

– Britu karavīri ir visdrosmīgākie, – apgalvo ģenerālis.

– Blēņas, – iebilst krievu ģenerālis un pavēl savam ierindniekam:– Vai redzi automātistu ierakumā viņpus mīnu laukam? Dodies turp un nodur viņu ar nazi!

– Tak točno! – atbild karavīrs, zem pretinieka uguns skrien pāri mīnu laukam, ielec ierakumā, un, pirms mirst, daudzu šāvienu sacaurumots, paspēj pārgriezt pretiniekam rīkli. 

– Neviens nav drosmīgāks par krievu karavīru, – lepojas ģenerālis.

– Nedomāju vis, – saka amerikāņu ģenerālis un pasauc savu ierindnieku.

– Vai redzi pretinieka komandpunktu? Pavēlu tev plikam skriet pāri mīnu laukam, tikt cauri ierakumiem, iekļūt komandpunktā un ar kailām rokām nožmiegt komandieri!

Karavīrs, ne mirkli nešauboties, atbild:– Ejiet tak jūs dir…, ģenerāl! 

– Nu, redzējāt? Lūk, tā ir īsta drosme!