Ir reizes, kad uzlido par augstu un pie sevis nodomā: “Nevajadzēja!”
Motosporta faniem nav svešs Viestura Gauša vārds. Īpaši tiem, kam pašiem šodien ir pāri piecdesmit. Savas motosportista gaitas viņš sāka Saldus apkaimē. Taču tikai retais motosporta fans zina, ka Viesturs ir arī kaislīgs mednieks, kurš rīta agrumā gatavs vilkt nost zābakus, lai tikai zeķēm kājās baurojošam briedim pieietu dažu desmitu metru attālumā.
Kāpēc tu esi mednieks?
Mēs bijām tāds draugu pulciņš. Viens no mums, Zigis B., jau bija mednieks Druvas medību kolektīvā, un mednieks ar stāžu Aivars Kapteinis, kurš toreiz vadīja kolektīvu, vaicāja man un Uldim [Uldis Dzalbs], kāpēc mēs vēl kavējamies, lai nākot mednieku pulciņā. Mēs, tādi sabiedriski aktīvi cilvēki, padomājām un nolēmām – kāpēc ne? Aiziet uz mežu satikties ar citiem medniekiem, piedalīties meža dzīvnieku piebarošanā, citos darbos, jo medības jau ir šī visa procesa kulminācija.
Ne jau vienmēr uz mežu iet, lai dabūtu gaļu. Pēc gaļas uz gastronomijas veikalu iet ir lētāk.
Bija gan teorētiskais eksāmens, gan pārbaudījums šaušanā, līdz 2009. gadā mednieka apliecība bija kabatā! Nu medības ir kļuvušas par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
Vai pirmās medību reizes atbilda taviem priekšstatiem par to, kā notiek medības?
Protams, bija dzirdēts un redzēts, kas un kā notiek medībās, taču tad, kad tu pats stāvi uz masta ar ieroci rokās un nepacietīgi gaidi dzīvnieka parādīšanos, ieklausoties katrā troksnītī, izjūtas ir neaprakstāmas – sirds sāk sisties tik strauji kā nekad iepriekš. Rokas teju sāk trīcēt, gaidot, kas nu būs. Protams, ar laiku uztraukums kļūst mazāks, lai gan pilnībā tas nepāriet nekad. Te, Latvijā, medījamie dzīvnieki nerada tik lielu apdraudējumu medniekam, kā tas ir, piemēram, dodoties lāču medībās uz citām valstīm. Esmu bijis šādās medībās Abakanas pilsētas apkaimē Krievijā – aptuveni 4000 kilometru no Maskavas.