1968. gads. Padomju tanki Čehoslovākijā, un Latvijas sabiedrībā diezgan drūms noskaņojums – tāds toreiz bija fons pirmajai "Mikrofona" dziesmu aptaujai, kuras rosinātājs bija Latvijas Radio diktors un sporta komentētājs Gunārs Jākobsons. No pārdesmit uz Radio redakciju atsūtītajām vēstulēm aptauja izvērtās par mazajiem Dziesmu svētkiem – latviešu tautu vienojošu pasākumu ar desmitiem tūkstošu par iemīļotajām dziesmām nodotu balsu un pārpildītu Noslēguma koncertu.
Atceroties šos saviļņojošos brīžus, novembra beigās un decembrī notiks "Mikrofona" aptaujas 55 gadu jubilejas koncerti Rīgā, Rēzeknē, Valmierā un Grobiņā, kurus vadīs leģendārie Latvijas radio raidījumu vadītāji Gunārs Jākobsons un Lia Guļevska. Viņus uz nelielu sarunu aicināju tieši Latvijas Radio 98. dzimšanas dienā.
Gunār, savu ideju rīkot "Mikrofona" dziesmu aptauju droši vien gāji apstiprināt pie Latvijas Radio vadības?
Gunārs Jākobsons: Nekur es negāju, neko nestiprināju, bet mani vajāja viena doma, kā es varētu vairāk klausītāju piesaistīt savam raidījumam. Mans skolotājs Boriss Podnieks mācīja, ka visā tajā padarīšanā, ko sauc par radio, galvenais ir klausītājs. Ja nav klausītāja, tad nav radio un jēgas strādāt. Šo devīzi esmu saglabājis līdz pat šai dienai. Latvijas Radio sāku strādāt par sporta reportieri, vēlāk diktoru. Sākumā mēģināju izveidot sporta viktorīnu ar balvām, ko pasniegt uzvarētājiem, bet man nekas nesanāca. Piesaistīt radio klausītājus bija ļoti grūti, jo radio klausījās visai maz cilvēku. Pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem vienīgā saikne ar klausītājiem bija vēstules, bet rakstīšana tolaik nebija modē, klausītāji vēl nebija pieraduši un vairījās no tās.
1968. gada vasaras otrajā pusē man ienāca prātā, ka varbūt to pašu varētu paveikt ar latviešu dziesmām, kas vēl bikli kūņojās ārā no uzspiestā padomju repertuāra. Neteikšu, ka par manu ideju Radio redakcijā bija stāvā sajūsmā, tomēr "Mikrofona" dziesmu aptauju sākām ar pārdesmit vēstulēm, un tā aizgāja necerēti tālu, necerēti dziļi un plaši. Ja vēl pēc piecdesmit pieciem gadiem svinam "Mikrofona" dziesmu aptaujas jubileju, tad laikam kaut kas nozīmīgs toreiz tika paveikts.
Lia Guļevska: 1968. gadā "Mikrofona" raidījumu lielā mērā izveidoja kā pretraidījumu "Amerikas balsij", lai tas ēterā skanētu tieši tajā pašā laikā. Tādēļ arī "Mikrofonā" atļāva kādu kripatiņu brīvāk izteikties. Protams, bija aizliegumi. Par visu brīvi runāt vēl nedrīkstēja, tomēr savā veidā atkusnis bija sācies. Tāpēc "Mikrofonam" nebija konkurentu. Vēstules uz "Mikrofona" redakciju ceļoja maisiem. Sūtīja telegrammas pat no kuģiem. No sākuma uz lapas par iemīļoto dziesmu varēja parakstīties kaut vai simts cilvēku. Dažkārt aptaujas noslēgumā sanāca vairāk nekā astoņdesmit tūkstoši balsu. Mazliet par traku, tādēļ vēlāk lēmām, lai nu katrs atsevišķi uzraksta par savu dziesmu – viena vēstule, viena balss.
G. Jākobsons: Mūsdienu publika nevar aptvert, cik milzīgu daudzumu "Mikrofonam" adresētu sūtījumu saņēmām. Man laukos Tūjā vēl glabājas simtiem vēstuļu. Cilvēki tajās gandrīz visu savu dzīvi izklāstīja, reizēm par sevi atklāja pat vairāk nekā saviem tuviniekiem.