15.1 °C
Šī ir jau mana trešā rotācija pusotra gada laikā. Tās visas bija atšķirīgas un savā ziņā neprognozējamas. Pirmajā rotācijā pagājušā gada maijā pie Sjeverodoneckas uzskatījām, ka tā ir biļete vienā virzienā, un visi bijām gatavi varonīgi mirt, taču liekot par to dārgi samaksāt. Izdzīvojām.
Otrā pie Bahmutas novembrī sākās ar Harkivas apgabala un Hersonas atbrīvošanu, un mēs domājām, ka arī atbrīvosim. Taču tā bija sīva cīnīšanās, jo ienaidnieks svieda uz Bahmutu visu, ko vien varēja, nerēķinoties ar zaudējumiem. Trešajā tajā pašā frontes virzienā devāmies jau kā Uzbrukuma gvarde. Tomēr atkal bija jāaizsargājas. Un mēs izturējām.
Ienaidniekam esam kļuvuši par mūri, pret kuru tas dauza savu galvu jau pusotru gadu un neko nespēj izdarīt. Neraugoties uz to, ka viņam ir vairākkārtīgs pārsvars it visā: dzīvajā spēkā, tehnikā un gaisā. No otras puses, krievu pavēlniecība uzņēmusi kursu uz ilgu spēli, kurā paredzēts mūs nogurdināt, 2–3 gadu laikā fiziski samalt visu Ukrainas armijas aktīvo daļu. Tā patiešām ir milzīga maltuve, kurā cietīs zaudējumu tā armija, kura ātrāk beigsies. Tā ir skriešana garajā distancē, un šajā skrējienā esam cienījami parādījuši sevi.
Jā, mēs cerējām, ka sāksies pretuzbrukums un visi bēgs.
Mēs iesim uz priekšu uzvarētāju soļiem aiz atmīnēšanas mašīnām. Realitāte izrādījās atšķirīga.
Kamēr gatavojāmies pretuzbrukumam, viņi izveidoja ešelonizētu aizsardzību. Viņi ir nelieši, necilvēki, bet ne muļķi. Tas ir spēcīgs pretinieks, kas alkst atjaunot savu kontroli ne tikai postpadomju telpā, bet arī pār Varšavas pakta valstīm.
Tā ir ilga saķeršanās, un laiks diemžēl strādā viņu labā. Tādēļ mums nācās mainīt taktiku, nesteidzināt notikumus, lai nosargātu cilvēkus. Mums cilvēki ir pats dārgākais. Ieroči mums būs – sabiedrotie saprot, ka Ukraina tagad ir visas Eiropas vairogs. Taču cilvēki var beigties. Tādēļ cenšamies maksimāli nosargāt cilvēkus. Tomēr zaudējumi vienalga ir lieli. Tas ir karš.
Kā jebkurš karš tas ir smagi. Smagi dzīvot ierakumos, kad valda karstums vai garas stundas līst stiprs lietus, ka ne vienmēr paspēj paēst vai nomazgāties apšaudes laikā, ka mēnešiem ilgi nesatiec tuviniekus, bērnus. Taču katru reizi, kad krītas motivācija, ienaidnieks dara visu, lai to atjaunotu. Tādēļ, ka tu ieskaties Medvedeva vai kāda cita tās puses pārstāvja interneta profilā un saproti, ka viņu mērķis nav nedz PSRS restaurācija, nedz jaunas mistiskas UPSR izveidošana, bet gan pilnīga Ukrainas iznīcināšana. Kā izteicās propagandists Vladlens Tatarskis, kuru nesen uzspridzināja: “Visus, kurus vajag, aplaupīsim, visus, kurus vajag, nositīsim, viss būs tā, kā patīk mums.”
Un tu saproti, ka tieši tā arī būs, ja mēs atslābināsimies. Agrāk vai vēlāk viņi var atkārtoti mēģināt sagrābt Ukrainas sirdi – Kijivu. Tādēļ mums nav citas izvēles, kā vien sist pretī.
Putins teica, ka Krievijas robežas nekur nebeidzas. Taču mēs sakām, ka Krievijas robežas beigsies tur, kur tai sados pa rīkli.
Domāju, ka Ukrainas nākotne ir NATO. Tas ir acīmredzami. Šis karš parādījis, ka tikai spēcīga armija var aizsargāt no agresora tīkojumiem. Mēs saprotam, ka mēs nevaram iestāties aliansē kā nabaga radinieki, bet gan kā līdztiesīgi dalībnieki. Pagaidām gan esam atkarīgi no mūsu sabiedrotajiem ieroču un munīcijas ziņā, tā arī daudzos finanšu jautājumos.
Var būt arī citi varianti. Nesenā Prigožina slepkavība visai Krievijai parādīja, ka cars nemaz nav visspēcīgs. To, ka tas notiks, varēja paredzēt – Putins nepiedod tiem, kas viņu nobiedējuši. Taču stiprs cars publiski soda to, kas viņu publiski izaicinājis, nevis noalgo slepkavu. Tuvākajā laikā nekas nenotiks, taču var sākties atsevišķi procesi.
Kad tas beigsies, nezina neviens. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Viena kara diena izmaksā ap 500 miljonus eiro, un kara iznākumu noteiks tas, kam pirmajam beigsies resursi. Tādēļ esam ļoti pateicīgi visiem, kas palīdz, kas nostājušies labā pusē pret ļauno. Latvija šādi ir viena no pirmajām.
Bet mums nav ko zaudēt. Vienu Buču un Hostomeļu es un mani tuvinieki esam pārcietuši. Otru nedrīkst pieļaut.
Ukrainas kareivja ar segvārdu “Vēsturnieks” pārdomas pierakstījusi Natalka Pozņaka-Homenko.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
