Nacionālo partizānu reabilitācijas jautājums nav vēsturnieku ambīcija, tas ir valsts pašcieņas un drošības jautājums.
Sestdien, 13. maijā, Muzeju nakts pasākuma "Brīvības cena" ietvaros Nacionālās pretošanās kustības muzejā Rendā norisinājās apaļā galda diskusija par nacionālo partizānu kara (1944–1956) problemātiku. Kas kopīgs un atšķirīgs nacionālo partizānu vēstures izpētē Latvijas reģionos, kas un kā vēl skaidrojams nākotnē, ņemot par pamatu visu reģionu bruņotās pretošanās izpētes pieredzi? Kādi ir Latvijas sabiedrībā izplatītākie priekšstati par nacionālajiem partizāniem? Kā vērtējamas līdzšinējās privātās, pašvaldību un valsts aktivitātes pēckara nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanā un to nozīmes atspoguļošanā vēstures politikā?
Šie un citi jautājumi tika pārrunāti vēsturnieku diskusijā "Latvijas nacionālie partizāni: izpētes stāvoklis, problēmas un izaicinājumi". Sarunā piedalījās pazīstami šīs tēmas pētnieki, to vidū vairāku apgāda "Latvijas Mediji" izdoto grāmatu autori. Diskusiju vadīja šīs publikācijas autors, LU Latvijas vēstures institūta pētnieks Dr. hist. Uldis Neiburgs, aktualizējot gan nozīmīgākos nacionālo partizānu vēstures izpētes virzienus, gan nepieciešamību stiprināt bruņotās pretošanās kustības nozīmes apzināšanos plašākā Latvijas sabiedrībā.
Nacionālo partizānu vēstures izpēte
Ilggadējais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists Jānis Vasiļevskis atcerējās, ka nacionālo partizānu vēstures izpēte 20. gadsimta 90. gados sākotnēji notikusi, mēģinot apzināt un saukt pie atbildības cīņā pret bruņoto pretošanās kustību iesaistīto padomju represīvo iestāžu darbiniekus. Tas gan izdevies tikai daļēji, jo daudzi no viņiem miruši vēl atmodas laikā vai nedaudz vēlāk. Pirmie desmit gadi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija arī pateicīgs laiks, lai iztaujātu vēl dzīvos nacionālos partizānus un viņu atbalstītājus, kuru skaits, gadiem ejot, kļuvis arvien mazāks.