"Mēs tieši tagad vācam ražu," saka Agnese Stunda-Zujeva, aicinot tālāk ražotnē, kurā unikālos bioreaktoros vairojas mikroorganisms spirulīna – uzturā izmantojama zilaļģe. Spirulīna ir superēdiens: divas tās ēdamkarotes nodrošina ar tikpat daudz antioksidantiem, cik ietilpst lielā salātu bļodā.
Dabā šī aļģe aug tropu ezeros, bet zinātniekiem izdevies tām tīkamu vidi radīt arī Latvijā.
Pieminētie bioreaktori ir unikāli, jo tie ir A. Stundas-Zujevas projektēti, nopirkt tādus nekur nevar. Parasti spirulīna bioreaktoros audzēta netiek, kaut ir ražotnes, kur mākslīgi audzē citas aļģes. Tikmēr spirulīnu citviet audzē dīķos un saules gaismā.
No vienas ēdamkarotes līdz piecarpus kubiem
Ideja par šādu spirulīnas audzēšanu bioreaktoros A. Stundai-Zujevai radās pirms vairākiem gadiem, kad viņa, ieguvusi doktora grādu ķīmijas tehnoloģijā un būdama Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pētniece, meklēja ideju pēcdoktorantūras grantam, kas faktiski nozīmē finansējumu kādam jaunam pētniecības projektam vai tehnoloģijas izstrādei. Secinājusi, ka pasaulē ir izpētīts, cik gan vērtīga ir spirulīna, bet trūkst tehnoloģiju to efektīvai audzēšanai. "Pieprasījums pēc spirulīnas pasaulē palielinās, taču, audzējot to dīķos, piedāvājumu būtiski palielināt nav iespējams," stāsta A. Stunda-Zujeva. Nolēmusi pētīt, kā spirulīnu audzēt slēgtā vidē, kas būtu neatkarīga no apkārtējā klimata.
Sākumā pasūtījusi "vienu ēdamkaroti spirulīnas" īpašā aļģu bankā. "Tad bija svarīgi to nenogalināt, bet pavairot: vispirms simts mililitru kolbiņā, pēc tam litra kolbiņā, tad jau divu litru kolbiņā," stāsta pētniece. Nenogalinājusi un pamazām sapratusi, kas spirulīnai tīk vislabāk un kā nodrošināt tai vajadzīgo. Sākumā pētījumi noritēja RTU telpās – līdz brīdim, kad spirulīnas auga 600 litru lielā traukā, lielāku universitātes laboratorijā iedabūt nebija iespējams. Saņemot dažādus grantus inovatīvai uzņēmējdarbībai, pavērās iespēja tikt pie savām telpām ārpus RTU.
Tagad spirulīna aug deviņos dažāda izmēra bioreaktoros, kuru kopīgā ietilpība ir piecarpus kubi.
Diezgan cimperlīga aļģe
Bioreaktoros iepildīts minerālūdens – tieši tāds, kāds tīkams šīm aļģēm, turpat ievietots ledgaismas avots, jo spirulīna vairojas gaismā, bet Latvijā, jo sevišķi gada tumšajos mēnešos, paļauties uz dabisko apgaismojumu nebūtu prāta darbs. A. Stundas-Zujevas pētījumos secināts: ja spirulīnu apgaismo mākslīgi tieši tik ilgi un ar tādu gaismu, kāda tai vislabāk tīk, tā vairojas par trīsdesmit procentiem ātrāk, nekā aprakstīts zinātniskajās publikācijās par šo aļģi.
Pētniece teic: šādi audzēt spirulīnas šobrīd iespējams, pateicoties tehnoloģiju attīstībai kopumā, jo LED gaismas, dažādi sensori, automātiskie kontroles paneļi u. c., kas nepieciešami bioreaktoriem, pieejamāki un krietni lētāki kļuvuši tieši pēdējo gadu laikā. Mikroklimatu bioreaktoros, pateicoties globālajam tīmeklim, iespējams kontrolēt attālināti. "Savienojam lauksaimniecību ar augstajām tehnoloģijām," tā savu darbošanos raksturo A. Stunda-Zujeva.
"Bioreaktorus neesmu gatavojusi pati savām rokām, taču tā ir mana ideja, kādiem tiem būt, kā šķidrumu, kurā aug spirulīnas, maisīt," viņa turpina. "Esam radījuši mājas, kur augt aļģei Latvijas klimatā. Tas faktiski ir akvārijs."
Amerikas Savienotajās Valstīs ir diezgan populāri spirulīnu audzēt mājās akvārijos uz palodzes, taču tas nav sevišķi efektīvi, jo nav viegli uzturēt tai tīkamu temperatūru. Ja ir vēsāks par 30 grādiem, tā praktiski neaug, bet, ja siltāks par 35 grādiem – nobeidzas: "Tai ir ātra vielmaiņa: tāpēc spirulīna ātri aug un ātri mirst."
Tikmēr bioreaktoros var ilgstoši nodrošināt nemainīgu temperatūru. Starp citu, ražotnes telpas netiek apkurinātas. Tīkamais siltums izplatās no bioreaktoriem.