Dzirdes izmaiņas — sākas nemanāmi, norit pakāpeniski un neatgriezeniski

Mēs savā dzīvē veicam dažādas veselības pārbaudes, bet par dzirdi – vienu no mūsu svarīgākajām maņām – visbiežāk neaizdomājamies. Taču arī dzirdes pārbaudes vajadzētu veikt regulāri – dzirdes izmaiņas sākas nemanāmi, norit pakāpeniski un diemžēl neatgriezeniski.

Kad vajag pārbaudīties?

Ir vairākas pazīmes, kas norāda uz nepieciešamību pārbaudīt dzirdi. Nereti cilvēki novēro, ka viņu ģimenes loceklis TV pārraides skatās arvien skaļāk un skaļāk. Vai arī vairākkārt pārjautā, lūdz atkārtot vai pārprot viņam teikto. Var parādīties grūtības uztvert citu cilvēku sacīto trokšņainā vidē, skaidri izšķirt vārdus un sekot sarunai – samazinās dzirdes asums, tāpēc nepalīdz ne tas, ka citi runā skaļāk, ne tas, ka viena vai otra audioierīce tiek noregulēta maksimālajā skaņas līmenī. 

Apkārtnei kļūstot arvien skaļākai, skaņu izšķirtspēja tomēr neuzlabojas. 

Tieši šeit slēpjas dzirdes traucējumu komplicētība – skaļāk ne vienmēr nozīmē labāk. Kad dzirdes centri vairs nespēj “atdalīt” runātos vārdus no fona skaņām un tos savstarpēji “izlīmeņot”, cilvēks dzird tikai vienu vienīgu troksni, nevis konkrētus vārdus. Dzirdes centram piemīt īpatnība – tas nemīl tukšumu, tāpēc nesaklausītos vārdus smadzenes aizstāj ar citiem, visbiežāk skaniski līdzīgiem, bet saturiski atšķirīgiem.

Par dzirdes traucējumiem liecina arī tas, ka sarunas veiksmīgi notiek tikai tad, kad “skaņas avots” ir tuvu un labi redzams. Jebkurš cilvēks labāk uztver skaņas un vārdus, ja redz runātāju, taču dzirdes problēmu gadījumā tas novērojams jo īpaši. Mūsu smadzenes, kaut paši to neapzināmies, seko līdzi sarunbiedra mutes kustībām, sejas mīmikai un acu izteiksmei, tādējādi būtiski palīdzot uztvert audiālo informāciju. Ja kāds runā, pagriezis muguru vai atrodoties otrā istabā, pat cilvēkam ar normālu dzirdi var būt grūti saklausīt un uztvert sacīto. Cilvēkam ar dzirdes zudumu vēl jo vairāk.

Uz dzirdes problēmām var norādīt arī džinkstēšana, sīkoņa, šņākoņa vai “zvanīšana” ausīs jeb tā sauktais tinīts. Šie simptomi ne vienmēr nozīmē dzirdes pasliktināšanos, bet, dzirdes traucējumiem progresējot, trokšņi ausīs attīstās gandrīz vienmēr. Turklāt noguruma vai pārpūles brīžos, vai situācijās, kad cilvēks ar dzirdes problēmām nervozē un saspringst, nesekmīgi mēģinot sadzirdēt citu teikto, trokšņi ausīs parasti mēdz pastiprināties un pazemināt dzirdes kvalitāti vēl vairāk.

Kam vajadzētu veikt dzirdes pārbaudi?

Primāri dzirdes pārbaudi vajadzētu veikt cilvēkiem, kas vecāki par 50 gadiem. 

Arī to specialitāšu pārstāvjiem, kuru darbs saistīts ar paaugstinātu trokšņa līmeni – celtniekiem, tipogrāfiju un citu ražotņu darbiniekiem vai tiem, kuri ilgstoši strādājuši skaļā vidē bez pienācīgiem dzirdes aizsardzības līdzekļiem. Arī cilvēkiem, kuru ģimenes slimības vēsturē ir dzirdes problēmas, vajadzētu uzmanīgi sekot līdzi savai dzirdes veselībai un savlaicīgi un regulāri veikt pārbaudes.

Gados vecākiem pacientiem uz dzirdes pārbaudi ieteicams doties kopā ar kādu radinieku vai draugu, kurš speciālistam var precīzi aprakstīt dzirdes traucējumu raksturu – kā un kad tie izpaužas, cik ilgstoši jau novēroti. Reizēm pašiem senioriem mēdz būt grūtības atzīt un pieņemt situāciju, tāpēc arī komunikācija ar speciālistu var būt apgrūtināta. Tāpat regulāri – vismaz reizi gadā – audiometriju noteikti vajadzētu veikt tiem, kuri lieto dzirdes aparātus. Dzirde mainās, bet pat nelielas izmaiņas ietekmē aparāta darbību. Lai saglabātu labu dzirdes kvalitāti, svarīgi pielāgot dzirdes aparāta uzstādījumus jaunajai situācijai. Starp citu, arī jauniešiem aizvien biežāk mēdz būt dzirdes traucējumi, tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka vājdzirdība ir tikai vecāku cilvēku problēma.

Kā sagatavoties dzirdes pārbaudei?

Lai rādītāji būtu ticami un objektīvi, dzirdes pārbaudi vajadzētu veikt tikai tad, kad cilvēks ir možs un pilnībā vesels. Saaukstēšanās vai elpceļu iekaisuma gadījumā izmeklējuma rezultāti būs neprecīzi – jo deguns, kakls un ausis ir savstarpēji saistīti. Šo pārbaudi nevajadzētu veikt arī nākamajā dienā pēc lidojuma – ausis var būt “aizkritušas” un izmeklējums uzrādīt neobjektīvu dzirdes pasliktināšanos. Tāpat arī būtu noderīgi ievērot diennakti ilgu intervālu starp dzirdes pārbaudi un trokšņainu koncertu vai citu skaļu pasākumu.

Kas ir audiometrija?

Dzirdes izmeklējumu jeb audiometriju veic ar īpašu ierīci – tonālo audiometru. Šai ierīcei raidot dažāda augstuma un stipruma skaņas signālus, uz ekrāna tiek ģenerēta līkne, kas ataino dzirdes stāvokli – konkrētā cilvēka spēju uztvert dažāda augstuma un dažādas intensitātes skaņas, tādējādi ļaujot konstatēt dzirdes traucējumus un noteikt to apmēru.

Audiometrija cilvēka dzirdi pārbauda pēc diviem parametriem – diapazona (augstie un zemie toņi) un skaļuma (klusie un skaļie toņi). Lai arī cilvēka ausis “reģistrē” skaņas ļoti plašā diapazonā, no 20 līdz pat 20 000 herciem (Hz), audiometrija izvērtē spēju uztvert runu un citas ikdienišķas skaņas spektrā no 250līdz 8 000 Hz. Ar audiometrijas palīdzību tiek pārbaudīta dzirdes atbilstība normai un noteikts dzirdes slieksnis jeb pati klusākā skaņa, ko cilvēks spēj sadzirdēt.

Dzirde savā ziņā ir subjektīva maņa (atšķirībā no redzes), tāpēc normāla dzirde ir tāda, kas atbilst noteiktam diapazonam. Fizioloģisko atšķirību dēļ viens cilvēks skaņas uztver asāk, cits – mazāk precīzi, vēl citam dzirdi var izmainīt novecošana. Galvenais, lai dzirdes rādītāji iekļaujas diapazonā, ko uzskata par normālu. Audiometrijas rezultātā iegūtā audiogramma to skaidri parāda – ja iegūtās audiogrammas līknes iekļaujas par normu uzskatītajā diapazonā, dzirde tiek uzskatīta par labu. Ja mērījumi ir “zem normas”, svarīgi novērtēt dzirdes traucējumu apmēru un līdz ar to – ietekmi uz indivīda dzīves kvalitāti, kā arī profesionālo un sociālo ikdienu.

Kāpēc nepieciešama savlaicīga dzirdes problēmu diagnostika?

Dzirdes traucējumus svarīgi agrīni konstatēt, lai būtu iespējams savlaicīgi uzsākt to korekciju. Diemžēl medikamentu, kas varētu palīdzēt, nav – vājdzirdība ir neatgriezenisks un neārstējams process, tāpēc nebūtu vēlams sevi mierināt ar tukšām cerībām un brīnumstāstiem.

Diemžēl vairums cilvēku dzirdes pasliktināšanos nenovērtē objektīvi un nespēj tās zudumu atzīt. No dzirdes problēmu konstatācijas brīža līdz lēmumam lietot dzirdes aparātu var paiet pat 10–15 gadi. Parasti tas notiek tikai tad, kad cilvēks ar dzirdes zuduma radītajiem ierobežojumiem vairs nespēj un negrib sadzīvot. Svarīgi saprast – jo ilgāks laiks pavadīts ar dzirdes problēmām, jo grūtāk pierast pie dzirdes aparāta. Turklāt nekompensētas dzirdes pasliktināšanās gadījumā dzirdes centri mūsu smadzenēs “palaižas slinkumā” – pārstāj darboties un strādāt elastīgi, tādējādi radot demences risku – pētījumi liecina, ka 20–30% gadījumu viens no demences iemesliem ir tieši dzirdes zudums. Dzirdes aparāti šos dzirdes centrus stimulē, liekot tiem pilnvērtīgi strādāt.

Bez tam dzirdes zudums būtiski pazemina dzīves kvalitāti – samazinās sociālie kontakti un aktivitātes. Cilvēki atsakās iziet sabiedrībā, apmeklēt kultūras pasākumus, jo zina, ka nedzirdēs, nesapratīs un jutīsies muļķīgi. Turklāt nogurdinoši un nepatīkami tas ir ne tikai pašam cilvēkam, bet arī apkārtējiem – ne visi ir gana empātiski un pacietīgi, lai komunicētu ar cilvēku, kurš slikti dzird. Tāpēc svarīgi saprast, ka dzirdes zudums pazemina dzīves un saskarsmes kvalitāti ne tikai pašam cilvēkam ar dzirdes problēmām, bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Tādēļ secinājums viens – dzirdes problēmu risināšana nozīmē atbildību ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem.