5 °C
Rakstu par tehnofobiju jeb bailēm no tehnoloģijām centos uzrakstīt jau kādu brīdi un esmu sirsnīgi pateicīgs profesorei Zandai Rubenei par iedvesmu, kuru guvu, izlasot viņas grāmatu "Digitālā bērnība".
Vēlos izteikt savu viedokli kā skolotājs, kā tēvs un kā cilvēks, kurš pētījis gan digitālus rīkus un tehnoloģijas, gan iekļaujošo izglītību.
Digitalizācija izglītību padarīja pieejamāku
Iesākumā vēlos atsaukties uz UNESCO vadlīnijām par iekļaujošās izglītības perspektīvām. Iekļaujošā izglītība tiek raksturota kā process, kurā tiek apmierinātas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena līdzdalības iespējas mācībās, kultūrā un dažādu sociālo kopienu dzīvē. Tātad – padarot izglītību pieejamu ikvienam.
Savukārt digitalizācija izglītību padarīja pieejamāku Covid-19 laikā, jo 1,5 miljardam skolēnu no 188 valstīm pārsvarā pašvadīti bija jāmācās no mājām.
Šis bija brīdis, lai skolotāji gan pārvarētu tehnofobiju, gan attīstītu jēgpilnu digitālo rīku un tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā. Šī krīze parādīja, ka skolēns var atrasties mājās, slimnīcā, ārzemēs un tajā pašā laikā piedalīties stundā, jo tā norisinās tiešsaistē. Izglītība kopumā kļuva bērniem pieejamāka.
Es ienācu izglītības sistēmā ar projektu "Mācītspēks" kā svešs cilvēks no malas tieši krīzes epicentrā. Skolā sava mācību procesa ietvaros ar sestajām klasēm veicu pētījumu par medijpratību, kā arī diplomdarba ietvaros veicu pētījumu par digitālo rīku un tehnoloģiju izmantošanu. Jau ir pagājis krietns laiks, bet es turpinu attīstīties, piedalīties dažādos kursos un projektos, lai pilnveidotu savas zināšanas par tehnoloģiju ietekmi. Šis gadsimts ir ļoti straujš, tehnoloģijas mainās, un turpinās to attīstība. Mēs jau saskaramies ar mākslīgā intelekta ietekmi uz izglītības procesu, un no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs turpināsim izvairīties no progresa vai meklēsim risinājumus. Taču ir skaidrs, ka mākslīgais intelekts būs daļa no mācību procesa, gribam to vai ne.
Aizliegšana kā autoritāra vēsma
Latvijas Universitātes pētnieku grupa rakstā "Terciārās izglītības programmas saskaņošana ar iekļaujošas izglītības principiem: Latvijas gadījums" minēja, ka "iekļaušana ir ne tikai izglītības sistēmas jautājums – iekļaušana ir sabiedrības demokratizācijas rādītājs".
Iekļaušanu mēs varam īstenot, ļaujot tehnoloģijām būt daļai no izglītības procesa, izmantojot gan skolas "Chromebook" portatīvos datorus, gan privātos viedtālruņus.
Tehnoloģiju izmantošana ir tieša demokrātijas izpausme, un aizliegšana mūsu kultūrā ir kā imperiālisma vai autoritāra vēsma, jo prohibīcija jeb "sausais likums" arī nesa negatīvas sekas, un to diemžēl bija vairāk nekā ieguvumu.
Man ir bažas par to, kādas būs sekas, aizliedzot skolēniem skolā izmantot viedtālruņus, zinot, ka, pēc "PISA 2018", izsmiešanas un fizisku pāridarījumu ziņā skolas vidē Latvija jau ieņēma līderes pozīcijas. Savukārt "manabalss.lv" platformā ir iniciatīva "Par kvalitatīvu skolas laiku bez personiskajām viedierīcēm sākumskolās un pamatskolās", kas viennozīmīgi nevis nostiprina skolotāja lomu: parādīt, kā pareizi izmantot viedtālruni, digitālus rīkus, mākslīgo intelektu un citas tehnoloģijas, bet nerisina īsto cēloni – pārmērīgu viedtālruņu izmantošanu ārpus mācību procesa.
2021./2022. gada aptaujā par pusaudžu garīgo veselību un labklājību Eiropā, Vidusāzijā un Kanādā tiek minēts, ka 36% meiteņu un 20% puišu 15 gadu vecumā atzīst, ka jūtas vientuļi gandrīz visu laiku vai vienmēr. No vientulības sajūtas izriet zems pašvērtējums, kas bieži vien tālāk noved arī pie dažādām atkarībām un depresijas. Vai patiešām viedtālruņu aizliegšana spēj uzlabot šādu statistiku?
Izprotot situāciju dažādību un bulinga izpausmes skolās, MK noteikumiem vai Izglītības likumam būtu jābūt izstrādātiem tā, lai mācību iestādes var izstrādāt tai atbilstošu iekšējo kārtību, kas ļauj viedierīču lietošanu pielāgot individuāliem gadījumiem klašu un vecumposmu līmenī, tādējādi mācību iestādei tiek dota iespēja mainīt ierasto kārtību un uzlabot skolēnu labbūtību.
Aizliedzot mēs atrisinām tikai skolēna pavadīto laiku pie ekrāna, tas neiedod jaunu ieradumu, kā pavadīt brīvo laiku.
Viedtālruņi padara mācību procesu iekļaujošāku
Tajā pašā laikā digitālo rīku un tehnoloģiju piedāvātās iespējas ir plašas un šie risinājumi ļauj skolotājiem optimizēt darbu un dziļāk iekļaut skolēnus mācību procesā. Šos risinājumus daži skolotāji uzsāk izmantot tikai tādēļ, ka trūkst zināšanu par digitāliem rīkiem un tehnoloģijām. Izglītības procesā esmu veicis novērojumus par digitālo rīku un tehnoloģiju pielietojuma stiprajām pusēm. Skolēniem patīk un padodas lietot viedierīces, lai izpildītu uzdevumus (piem., "Kahoot" spēle, atgriezeniskās saites sniegšana, izmantojot "menti.com" u. c.), skolēni labprātāk izmanto uzdevumam savu viedtālruni nekā skolas "Chromebook".
Mana pieredze liecina, ka skolēniem patīk projektu darbi, kuros viņi paši var filmēt un montēt, jo tas ir radoši un interesanti ("TikTok paaudze"). Tehnoloģijas atvieglo pedagogu darbu veikto uzdevumu pārbaudē (piem., "Google Forms", "Soma.lv", "uzdevumi.lv"), atgriezeniskās saites saņemšanai ātrāk ir izmantot viedtālruni nekā skolas datoru.
Skolēni ar lielāku aizrautību atbild, ja viņus izsauc ar "ClassDojo" lietotnes palīdzību, nevis skolotājam personīgi kādu izvēloties.
Arī "ChatGPT" var izmantot sarunām ar vēsturisku personu un saņemtās atbildes salīdzināt ar faktiem – tādējādi attīstot kritisko domāšanu.
Digitālie rīki un tehnoloģijas paaugstina skolotāja lomu no frontālas zināšanu izplatīšanas uz mācīšanos kopā, skolotājiem kļūstot par zināšanu līdzradītājiem, treneriem, mentoriem un sasniegumu vērtētājiem. Jau šodien lietojot digitālus rīkus un tehnoloģijas mācību stundās, var ne tikai mācīt skolēnus, bet arī novērot, kā viņi apgūst mācību saturu un ātri saņem atgriezenisko saiti no skolotāja – skolēniem, no skolēniem – skolotājam un no skolēniem – skolēniem.
Digitālie rīki un tehnoloģijas dod iespēju interaktīvi vadīt klātienes un attālinātas mācības, tos var pielāgot ikviena skolēna vajadzībām.
Viedtālrunis ļauj iekļaut skolēnu, kurš, izmantojot "Google translate" un "tezaurs.lv" vārdnīcas, spēj pārtulkot un pārbaudīt vārda pareizrakstību, savukārt vietne "hugo.lv" palīdz nolasīt tekstu skolēnam skolotāja vietā. Viedtālruņa izmantošana padara mācību procesu daudz iekļaujošāku.
Es kā tēvs veidoju savu bērnu ieradumus, esmu atbildīgs par to, kā un cik ilgi viņi izmantos viedtālruņus, bet kā skolotājs varu iemācīt tos izmantot jēgpilni. Aizliedzot viedtālruņus skolā, netiek atrisināts vecāku pienākums. Mums, skolotājiem, ir jāuzņemas atbildība par savām rīcībām un jāmeklē labākie risinājumi, jo mēs jau sen negatavojam skolēnus tikai darba izpildei, mēs izglītojam. Ne tikai iedodam zināšanas, bet ar savu darbu veidojam cilvēku, kurš grib un spēj mācīties visu mūžu, prot risināt reālās dzīves izaicinājumus, elastīgi pielāgoties situācijām un pārmaiņām. Mans kā sociālo zinību skolotāja personīgais pienākums ir attīstīt caurviju prasmes un personības īpašības, kas palīdz skolēnam veidoties par laimīgu un atbildīgu personību. Nākotne ir atkarīga no paaudzes, kura prot izmantot tehnoloģijas. Nav jāaizliedz skolēniem tās izmantot, bet jāparāda piemērs, kā to darīt jēgpilni un gudri.
