Pusaudža istabas noslēpumi

Kamēr bērns ir mazulis un sākumskolēns, ne viens vien vecāks pieķer sevi pie domas, ka sava istaba mazajam ir pat lieka izšķērdība: tajā bērns bieži vien tikai guļ, bet ikdienā meklē vecāku tuvumu. Sasniedzot pusaudža gadus, viss mainās – istaba kļūst par jaunā cilvēka cietoksni. Diemžēl diezgan bieži par nekārtīgu vai pat pilnīgā haosā esošu cietoksni.

Kāpēc tieši pusaudža gadi ir vecums, kad visbiežāk drēbes ir pa grīdu, uz mēbelēm un citās neiedomājamās vietās? Kāpēc uz palodzēm krājas trauki, bet lietas, ko vajadzētu izmest, krājas kādās slepenās kastītēs pilnīgi nenojaušamai vajadzībai? Vai tieši šajos gados rodas sevišķi liels slinkums, vai arī haoss jaunā cilvēka istabā simbolizē haosu pusaudža galvā?

Personīgās brīvības simbols

Patiesībā uz jautājumu par nekārtības iemesliem atbildēt nav nemaz tik viegli. Amerikāņu un britu psihologiem tīk uzsvērt, ka nekārtībai ir zināms mērķis: pusaudzis grib parādīt, ka manā istabā valda mani noteikumi. Līdz ar to istaba ir kā viņa personīgās brīvības simbols.

Ja pusaudži liktu plakātus arī savas istabas durvju ārpusē un pirms teksta izveides precīzi noformulētu savas sajūtas, tie varētu būt tādi: “Telpa augšanai – lūdzu, netraucējiet!” Vai arī “Mana istaba ir manas mājas mājās.”

Ja vecākiem ir iebildumi pret to, kā izskatās pusaudža istaba, var sākties gluži simboliska cīņa par to, kurš kontrolē. “Tā ir mana istaba!” paziņo pusaudzis. “Man vajadzētu būt brīvībai dzīvot tajā tā, kā es vēlos!” “Nepareizi,” iebilst vecāki. “Tās ir mūsu mājas, tev jādzīvo saskaņā ar mūsu noteiktajiem sadzīves kārtības standartiem!” Šīs diskusijas var ilgt gadiem.

Vērts piebilst: ja vecāki paši ir nekārtīgi un viss mājoklis ir haosā, pusaudzis, protestējot pret vecāku dzīves stilu, pretēji citiem vienaudžiem var būt ļoti kārtīgs un centīgi uzkopt savu dzīves telpu.

Istaba.

Foto: ShutterstockLatvijas Mediji

Vienlaikus nekārtīgā istaba zināmā mērā parāda arī jauno cilvēku (nekārtīgās istabas problēma sākoties laika posmā no deviņiem līdz 13 gadiem) iekšējās pasaules trauksmi, ko izraisa straujās pārmaiņas, kas notiek pusaudža gados. 

Šajā laikā tā dzīve, ko viņi dzīvojuši bērnībā, mūsu atvases vairs neapmierina, taču bērnības pasaules vietā jauna vēl nav izveidojusies. 

Paradoksāli, taču pat šajā savas istabas cietoksnī pusaudzis nejūtas īsti kā mājās (māju sajūta šajā brīdī jaunietim var nebūt nekur), arī tas neveicina vēlmi šo telpu uzturēt kārtīgu.

Pēkšņi pašam jākārto?

Pusaudža istaba.

Foto: Gatis ŠļūkaLatvijas Mediji

Tikmēr psiholoģe Dzintra Feldmane teic, ka iemesli nekārtībai var būt arī citi.  Pirmkārt, kamēr bērns mazs, par kārtību viņa istabā bieži vien rūpējas vecāki. Bērns nav radināts pie tā, ka pašam savā telpā jāievieš tīrība un kārtība. Kad bērns paaudzies, vecāki vēlas, lai atvase pati tiktu galā, taču, ja mājā laikus nav ieviesti un nostiprināti noteikumi, ka sava istaba jāsakārto pašam, pusaudža gados šādu paradumu ieviest jau būs daudz grūtāk, ja ne neiespējami.

Tāpat vienu no nekārtības problēmām – netīro trauku kaudzi – pusaudža istabā risināt, kad bērns jau ir padsmitnieks, mēģinot liegt ēst istabā, ir par vēlu, jo ieradums nest ēdienu uz savu istabu, visticamāk, veidojies ilgstoši.

Tomēr, ja vecāki neatlaidīgi uzstās uz to, ka viņu mājā ir jāņem vērā vecāku noteikumi un dzīvot brīvi varēs tikai tad, kad dosies patstāvīgā dzīvē, ir iespēja, ka ar laiku pusaudzis šos noteikumus tomēr akceptēs.

Otrkārt, pusaudži bieži vien tīri objektīvi ir ļoti aizņemti – skola, mācību uzdevumi, kas jāpilda mājās, pulciņi un citas ārpusskolas nodarbības, un, protams, draugi, jo šajā vecumā komunikācija ar vienaudžiem ir vitāli nepieciešama. Istabas uzkopšana vienkārši nav tīņu prioritāšu sarakstā.

Psiholoģe piebilst: ne jau visi pusaudži ir nekārtīgu istabu saimnieki. Ir perfekcionisti, kuri arī šajā vecumā istabu uzturēs kārtībā.

Nelauzies bērna istabā!

No otras puses, vecākiem par situāciju pusaudža istabā (ja vien tajā vēl nav pilnīgi antisanitāri apstākļi) nevajadzētu daudz uztraukties, jo lielāko daļu laika viņi šajā telpā vairs nav gaidīti. 

Agrāk bērns parasti savas istabas durvis atstāja vaļā, taču, iestājoties pusaudža vecumam, tās tiek aizvērtas vai pat aizslēgtas. Sava istaba pusaudzim kļuvusi ne tikai par cietoksni, bet arī svētnīcu un patvērumu. Bieži vien no vecākiem tiek sagaidīts, lai viņi klauvētu pie durvīm un gaidītu atļauju ienākt. 

Esot gadījumi, kad pusaudži pie savas istabas durvīm piekar klaudzināmo vai pat ierīko zvanu, vēloties parādīt, ka viņam ir tiesības lemt, ko tajā ielaist.

Ja pusaudzis atsakās vecākus ielaist istabā, psihologi iesaka jaunieša patvērumā nelauzties, bet ik pa brīdim pieklauvēt vēlreiz – ja nu bērns pārdomājis.

Pat tad, ja pusaudzis atnāk mājās acīmredzami ne savā ādā un iesperas savā istabā, aizcērtot durvis, vecākiem nevajadzētu iet pie bērna un tincināt, kas noticis. Kad jaunietis būs gatavs, pats izstāstīs, protams, ja vien attiecības ar vecākiem ir uzticības pilnas.

Starp citu, norobežošanos savā istabā veicina arī tehnoloģiju pieejamība. Laikā, kad viedierīču nebija un ģimenei parasti piederēja tikai viens televizors un mūzikas atskaņotājs, kas visbiežāk atradās dzīvojamajā istabā, pusaudži tik ļoti nenorobežojās un mazāk laika pavadīja savā telpā.

Kāpēc vispār uztraukties?

Realitātē gan ir tā, ka vecāki ne vienmēr spēj bez satraukuma raudzīties uz pusaudža radīto migu. Nekārtīgā istaba var šķist mājas kārtības aizskārums, vecākiem var likties, ka ar savu nesakārtoto istabu bērns izrāda “necieņu” pret māju kopumā. Ja vēl pusaudzis salīdzinoši daudz laika pavada, vecāku ieskatā, bezjēdzīgās nodarbēs, piemēram, stundām sēž uz dīvāna un čato ar draugiem un / vai klausās mūziku, vecāki vienkārši nesaprot, kāpēc šo laiku nevarētu patērēt lietderīgāk, sakārtojot istabu.

Taču, runājot par šo tēmu ar pusaudzi, pieaugušajiem jāņem vērā, ka jaunie cilvēki to visbiežāk neuztvers kā sarunu tikai par istabu. Pusaudži to var uztvert kā cīņu pret jaunieša tiesībām uz nekārtīgu istabu, tātad nu jau runa būs par pusaudža tiesībām uz neatkarību, individualitāti un pretestību vecāku noteikumiem. Vecākiem jāapzinās, ka ar attieksmi pret kārtību istabā pusaudzis mēģina pateikt, ka tagad viņš ir cits cilvēks, nevis tas, kas bija bērnībā, un ka tagad viņš vēlas dzīvot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, nevis dzīvi, kurā visu nosaka vecāki.

Vecākiem arī vērts sev pajautāt, kāpēc jūs tik ļoti uztrauc kārtības trūkums tīņa istabā? Tā ir tikai viena telpa! Tas, ka tajā nav kārtības, nenozīmē, ka nekārtīga ir visa māja.

Risks, ka mēslos arī citur

Vienlaikus psihologi neiesaka vecākiem atstāt bērna istabu pilnīgi viņa ziņā un vispār vairs neuztraukties par to, kas tajā notiek, – vecāku uzraudzība pusaudžiem joprojām ir nepieciešama. Vecākiem ir jāuzņemas atbildība.

Jāņem arī vērā, ka nesakārtotā vidē bērnam var būt grūtāk koncentrēties, piemēram, mācībām.

Turklāt, ja vecāki neliksies ne zinis par nekārtību, haoss ātri vien var pārmesties arī uz citām mitekļa daļām. Pusaudži var turpināt “iezīmēt teritoriju” arī citviet. Ja viņi drīkst savā istabā nomest uz grīdas mitru dvieli un ļaut tam tur vāļāties nedēļām, kāpēc gan dvieli nenomest jau pa ceļam uz savu istabu? Ja drīkst piekraut savu palodzi ar ābolu serdēm, banānu mizām un pusizdzertām tējas krūzēm, kāpēc gan to visu neatstāt uz dzīvojamās istabas žurnālgaldiņa, ja kādu iemeslu dēļ pie tā sanācis ilgāk aizkavēties? 

Tātad vecākiem jāturpina ar pusaudzi runāt par nepieciešamību uzturēt kārtību, vienlaikus atceroties, ka pusaudzis to var uztvert kā savas personības aizskaršanu.

Piedāvā palīdzību!

Jāņem arī vērā: kaut arī tīri fiziski pusaudzis spētu sakārtot savu istabu, jaunietis tiešām var justies kā nemākulis kārtības uzturēšanā, ja tas nav izstrādājies kā ieradums. Tādā gadījumā vecāki tomēr varētu piedāvāt savu palīdzību. Ja jaunietis apgalvo, ka tā būs iejaukšanās viņa teritorijā, var mēģināt rast kompromisu: reizi nedēļā istaba jāsakārto un varam to darīt kopā, bet pārējā laikā dzīvo, kā gribi.

Vecākiem vieniem pašiem kārtot un tīrīt pusaudža istabu, negaidot, ka bērns tajā iesaistīsies, gan nevajadzētu. “Tad pusaudzis nesaskarsies ar savas nekārtības sekām,” paskaidro Dz. Feldmane. “Turklāt, ja vecāki visu dara bērna vietā, viņā rodas iemācītā bezpalīdzība.”

Tas nozīmē, ka bērns vairs ne ar ko nespēj tikt galā pats, jo visu viņa vietā dara pieaugušie.

Ko istaba pasaka par bērnu?

Pusaudžiem raksturīgi istabā likt plakātus, fotogrāfijas. Tās var palīdzēt vecākiem labāk izprast savu bērnu, viņa iekšējo pasauli. Mani pašu kā mammu ir patīkami pārsteidzis un nomierinājis tas, cik optimistiskus, uzmundrinošus tekstus mana meita izvietojusi savā istabā! Taču daļa vecāku bērnu istabā redz tumšāku ainu. Psihologi mierina, ka, piemēram, ekstrēmi plakāti nebūt nenozīmē, ka jaunietis uz tiem fokusējas, viņš meklē savas intereses, savu būtību, notiek tāda kā izmēģinājuma identifikācija. Vecākiem vajadzētu nevis satraukties, bet pajautāt, kāpēc pusaudzi tas saista.

Kad pusaudzis izaug

Psihologi norāda: kad pusaudzis aiziet no mājām, lai sāktu patstāvīgāku dzīvi, vecākiem jaunieša istaba vēl kādu laiku (vēlams vairākus gadus) būtu jāsaglabā neskarta, nesākot to izmantot citām vajadzībām, ja vien ir tāda iespēja.

Jaunietim ir vajadzīga šī istaba, kas viņu vienmēr gaida, kas apliecina, ka viņš joprojām ir piederīgs savai ģimenei, savām mājām. Jaunieši jūtas labi, ja, ciemojoties pie vecākiem, var atgriezties savulaik paša izveidotajā vidē. Turklāt šī istaba dod drošību: ja pastāvīgajā dzīvē kas samisēsies, būs vieta, kur atgriezties vismaz uz laiku.

Kur meklēt pazudušos telefonu lādētājus un kabeļus

Tu atradīsi tos pusaudža istabā! Šajā vecumā tehnoloģijas ir īpaši svarīgas. Virtuālā pasaule ir vēl viens patvērums no apkārtējās pasaules. Lai viss vajadzīgais būtu pa rokai, pusaudži savā migā velk telefonu lādētājus, skaņu tumbas un citus tamlīdzīgus priekšmetus no visa mājokļa.

Neizprotami karsts vai auksts

Var gadīties, ka siltā vasaras dienā pusaudzis ieslēgs sildītāju, lai sakarsētu istabu, un vēl pats ietīsies segā, jo esot auksti.

Tikmēr ziemā var plaši atvērt visus logus, jo nav gaisa.

Parasti šāda rīcība nav saistīta ar veselības problēmām, piemēram, hormonālām svārstībām. Psihologi skaidro, ka tas ir viens no veidiem, kādā jaunietis var kontrolēt vidi ap sevi.

Interesanti

Latvijā ne visas ģimenes pusaudžiem var nodrošināt savu atsevišķu istabu. Taču, piemēram, Lielbritānijā, ja vecāku materiālais stāvoklis neļauj nodrošināt atsevišķas guļamistabas dažāda dzimuma pusaudžiem, tiek piešķirts pabalsts lielāka mājokļa īrei.

Taču vēl pirms nepilniem 200 gadu arī Lielbritānijā pusaudžiem ļoti reti bija savas guļamistabas. Pie tām viņi tika tāpēc, ka 19. gadsimta otrajā pusē ģimenēs sāka dzimt mazāk bērnu, tās biežāk sāka iztikt bez kalpiem, līdz ar to viņiem nebija jānodrošina miteklis, turklāt mazinājās paradums ģimenei saspiesties, lai brīvo istabu kādam izīrētu.

Bērniem izteikta vēlme norobežoties pašiem savā "cietoksnī".

Foto: ShutterstockLatvijas Mediji

Desmit “tiesības”, kuras sev gribētu pusaudzis.

Vai tās piešķirt?

1. Tā ir mana darīšana, cik kārtīga ir mana istaba.
2. Tā ir mana darīšana, vai es atveru vai neatveru savas istabas durvis.
3. Tā ir mana darīšana, ko es glabāju savā istabā.
4. Tā ir mana darīšana, ko es daru savā istabā.
5. Tā ir mana darīšana, kā es iekārtoju savu istabu.
6. Tā ir mana darīšana, cik skaļi es spēlēju mūziku savā istabā.
7. Tā ir mana darīšana, kurš drīkst ienākt manā istabā.
8. Ēdiens un trauki, ko atstāju savā istabā, ir mana darīšana.
9. Es iznākšu no savas istabas, kad gribēšu.
10. Ko un kā es izklaidēšu savā istabā, tā ir mana darīšana.

Skaidrojums: Tas, ka pusaudzis vēlas sev šādas “tiesības”, nenozīmē, ka tās arī jāpiešķir. Vecākiem pašiem jāvērtē, cik ļoti viņi uzticas pusaudzim un gatavi tās piešķirt, bet skaidrs, ka, piemēram, skaļa mūzika, kas traucē citiem, nav pieļaujama, kaut arī tiek spēlēta pusaudža istabā. Tāpat būtu bīstami ļaut pusaudzim aicināt uz mājām, ko vien grib, un darīt savā istabā, kas ienāk prātā.

Vecāku pieredze

Nedomāju, ka tas ir protests

Divu dēlu (14 un 18 gadi) un meitas (11 gadi) mamma Kristīne Juckoviča

Kristīne Juckoviča.

Foto: No personiskā arhīvaLatvijas Mediji

Mani pusaudži nav kārtīgi, bet es par to sevišķi neraizējos, jo arī pati pusaudža gados nebiju nekāda kārtīgā. Joprojām neesmu sevišķi pedantiska. Man labāk patīk mājīgums nekā sterilitāte.

Tāpēc bērniem neizvirzu augstas prasības pēc kārtības. Tas, ko es lūdzu, ir, lai istaba atbilstu saprātīgām cilvēciskās cieņas prasībām. Piemēram, lai regulāri izvāc no savām istabām tukšās dzērienu pudeles un netīrās drēbes atdod mazgāšanai.

Nedomāju, ka nekārtība ir kāds protests, mūsu mājās nav tā sevišķi pret ko protestēt, drīzāk bērni tā izpauž kādu savas personības šķautni. Un tā kopumā ir tāda pusaudžu gadu īpatnība, ka nepatīk kārtot istabu.

Dažkārt gan bērni savas istabas tiešām sakārto. Viss atkarīgs no motivācijas. Piemēram, mums ir vienošanās, ka draugus uzņemam tikai kārtīgās istabās. Tātad, ja gribam aicināt ciemos draugus, istabas jāsakārto.

Vēl uz kārtību stimulē, ka istaba tikko remontēta vai iegādātas kādas jaunas mēbeles. Tādā telpā vairāk gribas uzturēt kārtību un tīrību.

Esmu domājusi, ka, piemēram, netīro drēbju jautājums jārisina tā, ka es tajā vispār vairs neiejaucos. Lai domā paši par to nodošanu mazgāšanai, citādi vienā brīdī tīru drēbju vairs vienkārši nebūs.

Gadu gaitā arī mainās attieksme pret kārtību, piemēram, 18 gadus vecā dēla istaba jau ir daudz kārtīgāka, nekā tas bija 14 gados. Domāju, ka vēl vairāk tas mainīsies, aizejot savā dzīvē, jo tad tā nekārtīgā kaudze tavā istabā būs tikai tevis paša atbildība.