Kā jums šķiet, kas ir apstiprinājums tam, ka latvieši ir dziedātāju tauta?
Varu runāt tikai par sevi un savu ģimeni. Godos un svinīgos notikumos mēdzam dziedāt. Atklāti sakot, man pašai savējo lokā to grūtāk darīt, radinieki bar, pat nezinu, kāpēc viņi nevar mani pierunāt neko uzdziedāt. Bet pārējie rauj vaļā tautas dziesmas ar daudziem pantiņiem un visiem vārdiem. Esmu daudz braukājusi pa pasauli, un man radies iespaids, ka arī citur cilvēki labprāt dzied. Nesen, piemēram, to pieredzēju Itālijā. Dziedāšana ir skaista socializēšanās, kaut kas konkrētajā brīdī tevi ar pārējiem tik ļoti vienojošs.
Jūs nākat no muzikālas ģimenes vairākās paaudzēs…
Pati joprojām par saviem priekštečiem uzzinu daudz jauna. Mans vectētiņš Jēkabs Vītoliņš(1898–1977) bija muzikologs, mākslas profesors, es viņu neesmu satikusi, bet vecākā māsa gan paspēja. Tētis Viesturs Vītoliņš arī bija muzikologs, savā laikā vadīja toreizējo Filharmoniju. Viena vecmāmiņa bija koncertmeistare Valmieras teātrī. Mana mamma dziedāja profesionālā valsts deju ansambļa "Daile" vokālajā grupā. Bērnībā gāju līdzi uz mēģinājumiem… Kā man patika "Gatves deja", Ulda Žagatas kanoniskie uzvedumi! Mamma no filharmonijas man nesa mājās "pačkas", tā dēvētos balerīnu kuplos brunčus. Melni un balti man bija mugurā, galvā zīļu vainadziņš… Neatminu, vai tiku dziedājusi, bet dejoju gan.
No dziesmām visvairāk man pie sirds bija Zigmara Liepiņa "Kas redzēja bāleliņu" ar mammas solo. Viņa nomira, kad man bija piecpadsmit gadu. Vēl tagad dažbrīd ir sajūta, ka būtu ko pavaicāt, palūgt padomu, bet nav kam... Pēc "Dailes" mamma dziedāja korī "Dzintars", ar ko man pēc daudziem gadiem sanāca sadarbība kā solistei. Mammas laikā pie pults stāvēja diriģente Ausma Derkevica, manā – Aira Birziņa. Atradu kora arhīvā senas fotogrāfijas ar manu mammu. Tā kaut kas atnāk, atgriežas. Mēs satiekamies citur, caur mūziku…
Mani gan tajā neviens īpaši nevirzīja. Viss noticis kaut kā pats no sevis. Man arī nav – vēl nav, varbūt kādreiz būs – muzikālā izglītība. Neesmu mācījusies ne mūzikas vidusskolā, ne Mūzikas akadēmijā, bet eju privāti pie vokālā pedagoga. Manā dzīvē nu jau vairāk nekā divdesmit gadu viss plūst it kā pats no sevis. Vēl joprojām nezinu, vai varu sevi uzskatīt par dziedātāju. Vienkārši esmu mūzikā un ļaujos piedāvājumiem un iespējām, citreiz veiksmīgākām, citreiz ne tik. Bet visu laiku tas mani kaut kur ved un aizved. Protams, par manu muzicēšanu pašai daudz raižu un uztraukumu, un šaubu – vai to vajag, kam to vajag un vai vispār vajag? Un cik ilgi vajadzēs? Man gan liekas, katram māksliniekam ir tādi eksistenciālas dabas jautājumu brīži…
Ko jūs pavisam jaunam cilvēkam, kas gribētu nostāties uz mūzikas ceļa, ieteiktu un no kā brīdinātu?
Ieteiktu tomēr apgūt mūzikas pamatus. Tad esi brīvs un vari dzīvot dažādos žanros. Vēl man patīk, ka mākslinieks nav lepns un augstprātīgs, bet ir … neteikšu pazemīgs, bet vienkārši cilvēcisks. Bieži vien jaunībā liekas, nu jau viss sasniegts un tu jau esi kaut kas, bet, ja paskatās, tie lielie vārdi pasaulē, slavenības saskarsmē ir cilvēciski un vienkārši. Bez lepnības un arogances. Man vienmēr licies būtiski, kāds tu esi cilvēks. Tas jūtams arī caur mūziku, caur to, ko un kā dziedi un atskaņo. Nesadomājies pārāk daudz, bet ļaujies visādiem eksperimentiem, nestandarta piedāvājumiem… Un tad pienāk laiks, kad jāsāk pielūkot, lai ej savu ceļu, kādu vēlies tu un nevis kāds cits. Man bijušas dažādas situācijas. Ir, kad jāpieņem katrs piedāvājums, jo, neslēpšu, mūziķa profesija, ja vēlies tai atdoties simtprocentīgi, ir ļoti izaicinoša. Ir svarīgi izjust arī to brīdi, kad sāc nodarīt sev pāri.
Brīžiem ieguldītā enerģija neatsver to, ko saņem atpakaļ, bet citreiz ieguldi, neko negaidot pretim, taču ienākas brīnišķīgi augļi. Kādā eksperimentālā darbā varu visa mesties iekšā, un tad nav svarīgi, ka par mēģinājumiem nemaksā. Bet tu ej un dari un tici mērķim. Man bijuši koncerti, kur zinu, nebūs rentabli, bet tik ļoti esmu vēlējusies tos nodziedāt, vēlējusies skaistas gaismas, skaistus tērpus, labu skaņu… Kaut skaidrs, ka ar pārdotajām biļetēm atpelnīt nevarēs. Bet pēcāk no paveiktā izriet citi koncerti, citas tikšanās, citas sadarbības. Ir svarīgi ieguldīt kaut ko no sevis, negaidot, ka atmaksāsies tūlīt un uz līdzenas vietas.
Kā tikāt pie sava kādreizējā skatuves vārda Amber?
Karjeru sāku kā fona dziedātāja Jānim Stībelim, kurš izdomāja, ka man vajag skatuves pseidonīmu. Biju jau nodziedājusi trīs gadus, kad piedalījāmies nacionālās atlases konkursā "Eirovīzijai" ar Jāņa Stībeļa dziesmu. Visiem jaunajiem bija skatuves vārdi – Chilli, Linda Leen… Domājām par ārzemēm, likās, tur taču nevarēs izrunāt tādus vārdus kā Aija Vītoliņa! Nu neiespējami (pasmaida)… Patiesībā manā skatuves vārdā, kas latviski nozīmē dzintars, īsti ērti nejutos. Tevi piesaka svešā valodā, angliski... Nu jau kādus desmit gadus arī uz skatuves esmu Aija Vītoliņa, bet joprojām ir vietas, kur mani piesaka kā Amber. Tas vārds cilvēkiem acīmredzot iesēdies dziļi un pamatīgi.
Daudziem ar jums saistās arī "Cabaret" uzvedumi "Sapņu fabrikā", ko rīko režisors Viktors Runtulis.
Man ļoti patīk kabarē žanrs, tajā jūtos visbrīvāk, nav jāspēlē sevi, bet varu iejusties visdažādākajos tēlos. Jau no paša sākuma likās, nav brīnišķīgāka šova, kur nokļūt un piedalīties. Nezinu, kā, bet Viktors Runtulis mani ievēroja. "Cabaret" uzvedumos vispirms biju grupiņā ievadā pirms lielā šova ar visām dīvām un pārējā… "Cabaret" nodziedāju desmit gadus. Skaists piedzīvojums un vērtīgi manai profesionālai izaugsmei. Mūsu abu ar Viktoru Runtuli pirmais projekts gan bija "Viva la Bomba" ar meksikāņu mūziku tolaik jaunā klubā, kādreizējā kinoteātra "Pionieris" vietā. Tas bija ļoti veiksmīgs projekts, kurā iesaistījās Intars Busulis, Uldis Marhilevičs, Laimis Rācenājs… Izbraukājām visu Latviju.
Joprojām ik pa laikam muzicējat kopā ar ansambli "Tango sin Quinto".
Kas jocīgi, mēs ilgu laiku saucām sevi par "Tango sin kvinto", līdz atbrauca viena dāma no Argentīnas un iesaucās – ko jūs, pareizi ir "Tango sin Quinto"! Bet mēs piecpadsmit gadus, kā jau latvieši, paši bijām ko izdomājuši un saukušies aplam. Tulkojumā ansambļa nosaukums nozīmē "Tango bez piektā", jo sākotnēji instrumentālajā grupā bija apvienojušies četri mūziķi un spēlēja tikai Astora Pjacollas mūziku. Tad lēnām pienācām klāt pārējie. Nu mūsu grupā spēlē sitaminstrumentālists Ainis Zavadskis, pie taustiņiem vai klavierēm Romāns Vendiņš, kontrabasists Jānis Stafeckis, akordeonists Artūrs Noviks, vijolnieks Raimonds Melderis un es, vokāls. Šobrīd mums vēl ir arī ģitāra. Visi profesionāli mūziķi, spēlē dažādos orķestros.
Īstenībā mūs salika kopā tas pats Viktors Runtulis pirms vieniem Ventspils pilsētas svētkiem, kur koncertā vajadzēja spēlēt franču mūziku. Nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus esam kopā, tapušas dažādas interesantas programmas ar Pjacollas, Galjano mūziku, Edītes Piafas dziesmām. Netiekamies bieži, bet, kad tas notiek, tad labi. Tagad man ir brīnišķīgs projekts ar Šauļu bigbendu, kur atkal dziedu tikai Edītes Piafas dziesmas. Tik brīva un tajā pašā laikā spēcinoša sajūta, kad tev aizmugurē vesels bigbends! Ļoti bieži esmu uzstājusies kopā ar Jelgavas bigbendu, kura diriģents un muzikālais vadītājs Raitis Ašmanis bieži muzicē arī Šauļos. Tā sākās šī sadarbība. Bija atsaucīga publika, jauns brīnišķīgs lietuviešu akordeonists… 15. novembrī uzstāsimies Kauņā. Bet pie Edītes Piafas mani laikam aizveda franču valoda, kuru mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā. Man būtiski saprast, par ko dziedu. Tad arī no skatuves varu cilvēkiem ko pateikt.
Šobrīd vai "trakoju" ar Latvijas Radio bigbendu un jauno komponistu dziesmām, kuri konkursa kārtā tika aicināti rakstīt tieši Latvijas Radio bigbendam. Tūlīt kopā ar bigbendu iznāks arī jauns disks ar bundzinieka un talantīgā komponista Andra Buiķa dziesmām, kurš radījis desmit jaunas dziesmas ar jauno latviešu dzejnieku dzeju. Patiesībā atrast labskanīgi un labi izdziedamu tekstu latviešu valodā ir vesela problēma. Pirmais koncerts notiks 30. novembrī Spīķeros, pēc tam droši vien brauksim arī citur pa Latviju. Skanēs trīs veiksmīgāko finālistu dziesmas un mūsu ar Andri Buiķi programma. Andris raksta ļoti sarežģīti, viņa mūzika ir poliritmiska un nestandarta. Un dziesmas nav trīs minūšu, kā esam raduši pēdējā laikā, kad visi arvien mazāk vēlamies kaut kam veltīt laiku. Mēs esam atļāvušies piecu un pat sešu minūšu dziesmas, ejam labākajās "vecā roka" tradīcijās, kad dziesmas radio skanēja sešas minūtes. Tagad mūs droši vien radio neviens neņems, bet tas arī nav mērķis. Vienkārši vēlamies radīt labu un skaistu latviešu mūziku.
Man īpaši pie sirds dziesma "Dvēseli basu". Kā rīta rasā ej pa pļavu un satiec dievību, ko latvieši dēvē par mīļo Māru… Dzeja ārpus laika, nekā konkrēta, vienkārši sajūtas. Tās atklājot, smeļos no personiskiem pārdzīvojumiem, savām emocijām. Tad arī sanāk vispatiesāk un atkailinātāk. Man vienmēr patikušas smeldzīgās dziesmas, tās gaiši skumjās varbūt tuvākas manai būtībai. Bet nē, citreiz aizrauj arī kārtīga enerģija un riktīgs prieks!
Tas viss kopā kā Dailes teātra spilgtajā izrādē "Keruaka ceļš", kur iejūtaties Sievietes tēlā…
Tas bija viens no maniem sapņu piepildījumiem! Vienmēr esmu vēlējusies jebkādā formā sadarboties ar režisori Lauru Grozu un biju ļoti, ļoti patīkami pārsteigta, ka viņa mani uzrunāja izrādei Dailes teātrī. "Keruaka ceļš" ir brīnišķīga iespēja iejusties pagājušā gadsimta vidē, džeza un sešdesmito septiņdesmito gadu mūzikas šedevros, redzēt, kā lieliskie Dailes aktieri Klāvs Kristaps Košins un Niklāvs Kurpnieks savās lomās darbojas un dzīvo. Tā ir ļoti, ļoti dzīva izrāde, katru reizi jaunas un citas emocijas. Es nevaru nospēlēt un nodziedāt divus vakarus vienādi. Un tas ir burvīgi. Patiesībā novērtēju katru reizi, kad vispār esmu uz skatuves – izrādē, koncertā… Jo mēs jau īsti neko nezinām par nākotni. Tādēļ šobrīd varu justies ļoti privileģēti, ka šajos briesmīgajos apstākļos varu mierīgi darboties savā profesijā, ka ir iespēja darīt un radīt uz skatuves. Un vēl es domāju par to, ka šai profesijai ir kaut kāds vecuma limits. Uz skatuves nebūšu mūžīgi.
Larisa Mondrusa, ar kuru dziedājāt kopā, apliecina, ka dziedāt var līdz pieklājīgam vecumam…
Tie ir izņēmumi.
Un Viktors Lapčenoks jūs vienīgo bija uzaicinājis kopā ar viņu muzicēt savā ļoti cienījamas jubilejas koncertā.
Ar vīriešiem ir citādi.
Pret sievietēm skatuve ir krietni nežēlīgāka. Tā patiesībā ir ļoti vīrišķīga vide.
Koncertu sagatavošanas laikā paņem daudz mentālās enerģijas. Pēc tam jūties gandarīta, kaut dažbrīd iztukšota. No saviļņojuma ilgi nevari aizmigt. Līdz atkal pamazām atgriežas tā sajūta, ka ir forši darīt to, ko vēlies un kas sagādā prieku.
Kur pati smeļaties?
Mani aizrauj teātra izrādes, kolēģu koncerti, uz kuriem ļoti patīk iet. Šobrīd papildus visām nodarbēm mācos fotogrāfiju. Vēl iedvesmo ēdiena gatavošana. Tā ir mana meditācija, no kā gūstu milzīgu prieku, plānojot, ko un kā celšu galdā. Man ir daudz recepšu grāmatu, daudz žurnālu, katru reizi gatavoju ko citu un eksperimentēju ar vīru un ciemiņiem, kurus man ļoti patīk uzņemt un kuri dabū ēst visādus manus garšu eksperimentus. Pati ēdu visu, izņemot rozīnes. Un, protams, mans enerģijas avots ir arī attiecībās ar vīru. Edgars (Freimanis) ir īpašnieks studijai "Rīgas tinte", kurā mākslinieki apglezno cilvēkus, bet viņš ļoti daudz zina arī par mūziku. Īsts melomāns, iet uz koncertiem vairāk nekā es un tagad mācās spēlēt ģitāru. Edgaram ir liela ierakstu kolekcija, viņš orientējas gan šā brīža, gan vecākā mūzikā. Pat es nezinu daudz ko no tā, ko viņš. Un mūs saista arī ceļojumi. Vienā tādā tiku arī bildināta. Barselonā.
Kā atradāt viens otru?
Tajā vai vienīgajā reizē, kad biju aizgājusi uz mājas ballīti, ko parasti nemēdzu darīt. Izrādās, mēs ar Edgaru bijām dzīvojuši vienā un tajā pašā mājā, tikai dažādos stāvos. Tajā vakarā arī sajutu, ka satikts īstais cilvēks.
Esmu lasījusi, ka jūsu aizraušanās ir arī motocikli.
Jā, tie mūsdienu zirgi! Kad esi tā mugurā, nevari ne telefonā sēdēt, ne ēst frī kartupeļus, ne pļāpāt. Brīžiem auksti, brīžiem silti, brīžiem ko sasmaržo, citreiz tikai vējš sitas nāsīs. Bet redzi, ka tev priekšā ceļš. Un tā ir lieliska sajūta.
Aija Vītoliņa
Latviešu dziedātāja
- Dz. 1982. g.
- Solo darbību uzsākusi 2003. g. sadarbībā ar producentu apvienību "Virus Art" un režisoru Viktoru Runtuli projektos "Tango Sin Quinto" un "Viva La Bomba".
- Kopš 2006. g. piedalās ikgadējos "Cabaret" lieluzvedumos.
- 2007. g. dalība L. Bernsteina Mesas uzvedumā, Liepājas teātrī Jāņa Lūsēna operā – melodrāmā "Agrā Rūsa", izrādē "Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu".
- 2008. g. aizsākta sadarbība ar komponistu Kārli Lāci, dalība arī J. Lūsēna izrādē "Sniega karaliene" un V. Pūces izrādē "Burvis no Oza zemes".
- 2018. g. kopā ar grupu "Tango Sin Quinto" izdots noskaņu stāstu albums "Klusums" ar dziesmām, kuru autori ir K. Lācis, E. Raginskis, M. Kalniņš, L. Medne, A. Hermanis.
- 2019. g. dalība Ievas Kemleres deju izrādē "Būtne".
- 2021. g. kopā ar Kārli Lāci izdots dziesmu disks "Lācis. Aija. Divatā".
- 2023. g. ieraksts Andra Buiķa 10 kompozīcijām kopā ar Latvijas Radio bigbendu.
- Precējusies ar uzņēmēju Edgaru Freimani.
Vēl 2. novembra "Mājas Viesī" lasiet:
Numura saruna. Zemessardzes štāba virsnieks, Nacionālo bruņoto spēku majors Jānis Slaidiņš pirms Lāčplēša dienas: par fronti Ukrainā, televīzijā un ļaužu prātos.
Numura temats. Kā saglabāt mieru kara laikā – speciālistu ieteikumi un pieredzes stāsti.
Pasaulē. Krievijas 2024. gada budžets – uz militārām sliedēm.
Aizmirstās mājas. Aizkraukles novadā atdzimst Bites pienotava, Pērses dzirnavas un Bilstiņu muižas klēts un rija.
Ceļojums. Uz Ņujorku, kur iespējams it viss! "Mājas Viesa" žurnāliste Signe Mengote aicina iepazīt valdzinošo megapoli.
Mans mīlulis. Āfrikas pundurezis Frīda ziemas miegu negulēs.
Abonē žurnālu "Mājas Viesis" šeit.
2 °C
