Kā svaiga ūdens šļuka feisbuka diskusiju staignājā par padomju okupācijas laika paliekām, tostarp arī Andreja Upīša pieminekli, ieplūda Gunta Bereļa ieraksts. Trīs gadus viņš noņēmies ar romānu par Upīti, drīz likšot tam punktu, lai grāmata varētu iznākt nākamgad. Tomēr uz sarunu par ģēniju, absolūtu nelieti un vienkārši labu cilvēku, kā rakstnieks vērtē sava topošā daiļdarba varoni, ir mierā arī šodien.
Uz nepazīstamiem zvaniem Berelis vairs neatbild, jo pārlieku bombardējot ar jautājumiem par pieminekli, it kā viņš būtu tēlniecības mantojuma eksperts. Nav gan nekāds brīnums, tāpēc ka ar pieminēto feisbuka ierakstu ļaudis sparīgi dalījās. Un labi, ka dalījās, jo pamatīga raksta garumā prasmīgi izvētīts gan Andreja Upīša, gan ielu pārdēvēšanas temats.
Pa vidu jaunā romāna radošajām mokām pagājušā gada nogalē viņam iznācis oldzeltenos vākos iesiets eseju krājums "...rakstīt...", kas apliecina, ka gan autoram, gan daudziem citiem vārda meistariem rakstīšana var būt kā akmens kaklā, ko grūti nest, bet arī nomest negribas.
Laikam jau nevarēji noturēties, kad tik daudz riņķī apkārt tika spriedelēts par Andreja Upīša pieminekli?
Būtībā deviņdesmit procentiem spriedēju par Andreju Upīti ļoti minimāla nojēga. Lai tāda būtu, ir vismaz jāizlasa 530 lappušu biezā Arņa Koroševska monogrāfija "Lielais noliedzējs", nerunājot par pārdesmit Upīša grāmatām. Visi spriež par viņa pieminekli – vārdu lietoju metaforiskā nozīmē –, skarbo vīru, kurš brien, domās iegrimis un drūmu ģīmi, cauri vēstures viesuļiem pretī austošajai sociālisma saulītei, šo klišeju, kas iedzīta skolās, augstskolās un sadzīvē, nevis par reālo rakstnieku.
Priekšstats par Upīti lielākajai daļai cilvēku aprobežojas ar skolā izmocīto "Zaļo zemi", kas nepavisam nav viņa nozīmīgākais darbs, un, iespējams, dažām teātra izrādēm...
Visai ātri atklātu vēstuli pieminekļa atbalstam uzrakstīja Memoriālo muzeju apvienība, un viens no galvenajiem argumentiem, ka viņš nav piedalījies represijās.
Tā bija ļoti līdzsvarota un normāla vēstule, bet es diez vai zem tās parakstītos. Ja palasa Upīša četrdesmitajos un piecdesmitajos gados rakstītos socreālisma teorijas un kritikas murgus – viņš ir tik daudz ļauna izdarījis latviešu literatūras aizmiršanas un pārinterpretācijas mehānismā. Tas patiešām bija reāls un baismīgs ļaunums! Ar savu ideoloģisko autoritāti viņš pārvērtās par baisu figūru, kas no latviešu literatūras vēstures izsvītroja veselas teritorijas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc piemineklis tur nedrīkstētu būt. Šis piemineklis ir Andrejam Upītim kā padomju ideoloģijas simbolam, izsvītrojot no viņa daiļrades daudzus nozīmīgus darbus un akcentējot viņa ļaundarības padomju laikā.
Nu bet pats Upītim jau trešo gadu pieminekli būvē.
Tad jau tu redzēsi, kas tas būs par pieminekli.
Kāpēc izvēlējies rakstīt par, kā pats saki, veco maitas gabalu? Nebija taču nekādu ilūziju par viņa personu.
Neizvēlējos, to man piedāvāja Gundega Repše. Viņas vēstulīte bija apmēram tāda – man liekas, Upīts tev būtu atbilstošs. Uzreiz sapratu, ka varu to uzņemties, jo viņā ir pietiekami daudz, ko nevar ar loģisku prātu izskaidrot. Ilūziju nebija, jo savulaik esmu sarakstījis "Latviešu literatūras vēsturi" un jau toreiz sapratu, kas ir Upīts. Un, ja nevar izskaidrot loģiski, tas nozīmē, ka varētu būt brīnišķīgs materiāls romānam.
Tad jau vari atbildēt uz jautājumu, kāpēc Upīts bija tāds.
Mazliet pārspīlēšu, bet pretstatā vispārpieņemtajam priekšstatam par Upīti kā monumentālu literatūras vēstures figūru īstenībā viņš bija baigais neveiksminieks un līdz pat sešdesmit gadu vecumam jutās nenovērtēts. Pirms Pirmā pasaules kara Upītim iznāca grāmatas, viņš bija redaktors un izdevējs, kritisku apcerējumu autors, tolaik neapšaubāmi viens no nozīmīgākajiem rakstniekiem, tomēr salonos sievietes jūsmoja par Eglīti, Eldgastu un citiem dekadentiem, nevis par eleganto, stalto, izskatīgo un, jā, arī kautrīgo Andreju Upīti. Pēc kara vecā pasaule ir sagrauta, tostarp nodegusi arī Upīša Skrīveru māja, tagad jābūvē jauna pasaule, iespējams, paša izfantazētās PSRS sastāvā. Upīts darbojās Stučkas valdībā, tāpēc, kad atgriezās neatkarīgajā Latvijā, viņu nesagaidīja ar pūtēju orķestri un puķēm kā Raini un Aspaziju, bet iebāza aiz restēm, pie tam divas reizes. Vispār katram rakstniekam svētīgi drusku pasēdēt aiz restēm, nu, bet gaidīt nāvessodu – varam tikai iedomāties, ko viņš tobrīd izjuta.
Divdesmitie gadi ir viņa ražīgākais periods, tomēr Upīts visu laiku paliek kaut kur fonā. Jā, viņš Kultūras fonda balvu saņem, bet par vienu no nenozīmīgākajiem darbiem – lugu "Žanna d’Arka". Pie varas nākot Ulmanim, viņa darbi gan turpina iznākt, taču varas labumus saņem citi. Citi rakstnieki saņem prēmijas, būvē mājas, dzīvojas pa ārzemēm utt., bet Upīts joprojām mitinās īrētā dzīvoklī un ņemas pa Latviju. Un galvenais, ka tautas atzinība tiek citiem.
Kad pienāk 1940. gads, Upīts beidzot kļūst pirmais, taču viņam jau ir sešdesmit gadu. Domāju, ka padomju vara Upīti izmantoja, viņš to ļāva un arī pats izmantoja. Pusi no šīs intervijas varētu piepildīt ar viņa amatiem un goda nosaukumiem.
Uz Maskavu pie Staļina arī aizbrauca ar lūgumu Latviju uzņemt Padomju Savienības saimē...
Tur viņš bija dekoratīva figūra. Sākas Otrais pasaules karš, un kārtējais klupiens – dižajam rakstniekam Krievijā atvēl mājiņu ar trīs istabām, kas nodeg un parauj līdzi visu "Zaļo zemi", ko gada laikā tomēr veiksmīgi izdodas atjaunot. Atkal pasaule vēršas pret viņu.