8 °C
Pagājušās ceturtdienas vakars atnāca ar ļoti skumju vēsti – mūžībā devusies tautā iemīļotā rakstniece un publiciste Monika Zīle. Mani, kā ļoti daudzus Latvijā, šī vēsts skāra dziļi un ļoti personīgi, jo Monika, kā mēs sirsnīgi un vienkārši profesionālajā vidē Moniku Zīli uzrunājām, bija mana pirmā redaktore.
Ar Moniku ceļi vienmēr vai nu ritējuši līdzās, vai krustojušies, vai bijuši saistīti neskaitāmiem redzamiem un neredzamiem pavedieniem.
No 1978. līdz 1987. gadam Monika Zīle vadīja laikrakstu "Padomju Jaunatne", kas tā laika ideoloģizētajā, pelēcīgajā, partijas un čekas stingri uzraudzītajā preses ainā tomēr pamanījās spuroties pretī padomju okupācijas uzspiestajiem rāmjiem. Un kā gan citādi, ja redakcija vārda tiešā nozīmē bija jaunu, dedzīgu un spurainu cilvēku koncentrāts!
Var tikai apbrīnot Monikas cilvēcisko gudrību, diplomātijas spējas, mūs pasargājot no tiešiem ideoloģisko uzraugu uzbrukumiem, kas varēja trāpīt gan no partijas, gan komjaunatnes "cekas", gan "čekas" mājām. Tos viņa, ārēji šķietami nesatricināma, vienmēr ar frizūru un smaidu uz lūpām, prasmīgi atvairīja no redakcijas sliekšņa un mūsu katra likteņa. Kāda bija šīs nesatricināmības cena, nu jau zina tikai Monika pati.
Bet mēs, jauni, vējaini un priecīgi, tikmēr izdzīvojām savu radošo tapšanu padomju laikiem neparasti brīvā, radošā un humānā atmosfērā, kas valdīja redakcijas gaiteņos. Mazliet bohēmas un skaistas nepareizības arī tam visam bija klāt. Bet pāri visam – cilvēcība un koleģialitāte, kas staroja no Monikas un kas beigu beigās šo gaisotni arī noteica un uzturēja.
Jo viņa rādīja piemēru. Mēs bieži dzirdējām, kā Monika ar savu mammu pa tālruni sarunājās latgaliski – Monikas kabineta durvis lielākoties bija atvērtas, tāpēc garāmejot saklausījām ne tikai pastāvīgo rakstāmmašīnas taustiņu klaudzoņu, Monikas ne ar ko nesajaucamos vitālos un garšīgos smieklus, bet arī kādu latgalisku teikumu.
Monika allaž lepni nesa savu Latgali, un tā nebija nieka lieta laikā, kad visērtāk bija ievīstīties "padomju cilvēka" nekādajā mankurtiskajā mētelītī.
Redakcijas gaiteņos, kamēr mēs rakstījām, vācām informāciju, dalījāmies ar materiālu "medībās" pieredzēto, dzīvojās un uzauga mūsu bērni, un atmiņā nav palikusi pat mazākā Monikas neapmierinātības izpausme par to: viņa pati ar gadiem ilgu darba pieredzi rajonu avīzēs, arī kā laikraksta "Cīņa" Kurzemes korespondente, kā neviens izprata mūsu profesijas garozas un spožuma pusi – ka darba laiks patiesībā nebeidzas nekad, ka bieži pāreja no profesionālā uz privāto ir plūstoša un nenosakāma. Un tāpēc mūsu bērniem bija vieta mūsu darba ikdienā. Paldies, Monika, par to no viņiem arī! Tā bija tiešām apskaužama bērnība.
Mēs katrs, kas strādājām kopā ar Moniku, varam atcerēties epizodes, kas mūs ietekmējušas ne tikai profesionāli, bet palīdzējušas tikt pāri arī kādam emocionālam lūzumam.
Monikai bija apbrīnojama spēja pamanīt, kad kāds bīstami pietuvojies izmisuma zonai, un gluži vai mātišķi atbīdīt atpakaļ mierā un līdzsvarā. Bez liekiem vārdiem, izprašņāšanas, žēlošanas. Man kādā rītā glābjoša bija karstas tējas krūze un silts lakats ap pleciem redaktores kabinetā. To neaizmirsīšu nekad un būšu pateicīga vienmēr.
Varētu teikt, ka "pējē", kā saīsināti dēvējām "Padomju Jaunatni", laiks ne mūsu, ne Monikas dzīvē tā īsti nebeidzās nekad, jo, lai kur pēc tam strādājām, lai kur mūs katru aizveda dzīves ceļi, mēs vienmēr esam izjutuši nezūdošu kopību un brālību. Un Monikas uzslavu vai atzinību par citās druvās paveikto esam uztvēruši kā īpašu.
Arī es varu tikai pateikties savam radošajam liktenim, ka darbs žurnālā "Mājas Viesis" man ilgu gadu garumā deva iespēju turpināt sadarbību ar Moniku – gan laikā, kad viņa bija "Latvijas Avīzes" redaktora vietniece, gan vēlāk, kad jau pilnībā sevi veltīja rakstniecībai. Monikas esejas, intervijas, brīnišķīgais gastronomiskais seriāls "Nepareizais ķēķis", kas pēc tam pārtapa lasītāju pieprasītajā grāmatā "Pīrādziņ, atvaino!" – tas viss krāšņojis žurnāla saturu, ļāvis atkal un atkal priecāties par Monikas bagāto un krāsaino valodu, profesi- onālo meistarību un cilvēcisko viedumu.
Reiz kārtējā sarunā pie rīta kafijas tases vēl "Latvijas Mediju" telpās Dzirnavu ielā Monika uz manu patiesībā panaivo jautājumu, kur viņa pastāvīgi smeļ tik daudz pozitīvas enerģijas, kas vienmēr iedod spēcīgu dzīvesprieka poti arī citiem, kā izdodas nekad tautās nenākt ar īgnu un skābu vaigu, redaktore mazliet rezignēti pasmaidīja un noteica – ai, Dace, nu ko jūs... viss, kas ir, un viss, kā nav, ir cilvēkā pašā. Un man neviens nav parādā.
Lai gaiši Mūžībā, Monika!
Atvadīšanās no Monikas Zīles Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā sestdien, 23. septembrī, plkst. 12.
