Iemīlēt sevi un pieņemt atšķirīgo. Saruna ar itāļu rakstnieku Džākomo Macariolu

Izdevniecība “Latvijas Mediji” ar projekta “Radošā Eiropa” atbalstu izdevusi itāļu rakstnieka Džākomo Macariola patiesos notikumos balstīto romānu pusaudžiem "Mans brālis ķer dinozaurus". Piedāvājam interviju ar autoru.

Šobrīd Džākomo Macariolam ir 26 gadi, viņa brālim Džovanni, kuram ir Dauna sindroms un kurš lielā mērā kļuva par iedvesmu romānam – 21. Taču grāmata – pārsteidzoši silts, tiešs, aizkustinošs un vienlaikus pusaudziski spurains stāsts par dzīvi kopā ar brāli, kurš ir atšķirīgs no visiem citiem, par mācīšanos sadzīvot ar realitāti – iznāca jau pirms četriem gadiem. Romāns tulkots jau 15 valodās un pēc tā motīviem uzņemta tāda paša nosaukuma filma, kuru gan diemžēl Latvijā nevar un tik drīz nevarēs noskatīties, jo tās izplatīšanas tiesības Austrumeiropā – pie kuras itāļu producenti vieglu roku pieskaitījuši arī Latviju – vēl pirms kara sākuma Ukrainā pārdotas Maskavā dibinātam uzņēmumam.

Vai varat mazliet pastāstīt, kā izlēmāt uzrakstīt grāmatu? Jūs tobrīd bijāt ļoti, ļoti jauns.

Dž. Macariola: Vispirms liels paldies, ka esat mani uzaicinājusi uz interviju, jo es labprāt stāstu par grāmatu, lai par to uzzina iespējami vairāk cilvēku.

Ideja par grāmatu nebija tikai mana vien – vai pat drīzāk jāsaka, vismazāk bija manējā. Es vēl dzīvoju kopā ar saviem vecākiem, biju, kā pareizi sakāt, ļoti jauns, ļoti aizrāvos ar literatūru, bet man nebija pat domas rakstīt grāmatu. Taču, kad uztaisīju video The Simple Interview ar manu brāli Džovanni un ievietoju to Youtube.com, man par pārsteigumu, tas kļuva ārkārtīgi populārs (raksta tapšanas brīdī video ir noskatījušies vairāk nekā 650 500 cilvēku – L.K.-Š.). 

Man sāka zvanīt kino producenti, aicināja uz Romu, iesaistījās žurnālisti. Izdevēja bija mani pamanījusi avīzē, piezvanīja un lūdza, lai uzrakstu grāmatu. Sākumā jutos diezgan nervozs, jo nejutos pārliecināts, vai tas būs droši – zinu par gadījumiem, kad protagonists, kurš vienlaikus ir arī stāstnieks, šādi tikai atklāj sevi, neko – ne prasmes, ne zināšanas – neiegūstot pretī. Taču šajā gadījumā izdevējs lūdza, lai es pirmkārt rakstu pats sev, tas bija arī galvenais iemesls, kādēļ piekritu. Turklāt mani konsultēja ļoti slavens itāļu rakstnieks Fabio Džeda (viņš sarakstījis vairāk nekā 30 valodās tulkoto biogrāfisko romānu In the Sea There Are Crocodiles par kāda pusaudža ceļojumu no Afganistānas uz Itāliju – L.K.-Š.). Tātad es biju jauns, iesācējs, bet nebiju viens pats. Un es ļoti gribēju dalīties ar savu stāstu – par brāli, par manu pieaugšanu, par daudzveidību un solidaritāti, zināmā mērā izaicināt priekšstatu par to, kas ir “normāls”.

Ko par šo ideju teica jūsu ģimene? Tas ir ļoti atklāts un vietām ārkārtīgi sāpīgs stāsts.

Mana ģimene piekrita, ka rakstu, patiesībā viņi bija laimīgi, ka to daru, un es sāku darbu pie grāmatas ar to, ka lūdzu, lai viņi man pastāsta atgadījumus no manas un brāļa bērnības – teiksim, vizīte pie psihologa un vēl daudzas citas epizodes grāmatas sākumā ņemtas no vecāku stāstiem. Daļā par mūsu bērnību tuvinieki bija vēstījumā ļoti klātesoši. Kad tiku līdz pusaudzības daļai, romāna 4. nodaļai, kas vairāk vēsta par mani, kļūst par manu pieaugšanas stāstu, vēlējos turpināt darbu vienatnē, izvairoties no ārējiem iespaidiem.

Es ļoti centos respektēt sava brāļa dzīvi, tādēļ arī nekur romānā neesmu centies paust viņa domas – grāmata pamatā ir par mani, tā rakstīta no manas perspektīvas, un es domāju, tādā veidā man izdevies Džovanni pasargāt. 

Kad grāmata iznāca, mūsu dzimtajā pilsētā un tās apkārtnē notika dažas prezentācijas, kurās piedalījās arī Džovanni, bet drīz sapratu, ka tad, ja vēlos, lai lasītāji to uztvertu kā daiļliteratūru, man tas jādara vienatnē. Lai tā nebūtu tikai grāmata par mani, manu ģimeni vai invaliditāti, bet gan lai “Mans brālis ķer dinozaurus” tiktu uztverts kā pilnvērtīgs, universāls pieaugšanas romāns. Tas bija brīdis, kad aizgāju no vecāku mājām, zināmā mērā atdalījos – pozitīvā nozīmē – no savas ģimenes. Kopš 2017. gada dzīvoju Romā, darbojos kino producēšanas jomā.

Jūs esat paveicis izcilu darbu – grāmata ir ļoti silta, autentiska, un, tieši kā sakāt, ar pieaugšanas, pusaudzības daļu var identificēties, domāju, ikviens, kurš ir vai kādreiz ir bijis pusaudzis un kuram ir savi noslēpumi, kurus negribas – vai kauns – kādam stāstīt.

Es vēl joprojām tieku aicināts uz skolām tikties ar pusaudžiem, un šīs tikšanās izraisa diskusijas par daudzveidību, par drosmi būt tādam, kāds patiesībā esi, nekaunēties no sevis. Būt iekļaujošam, pieņemt arī atšķirīgo. Man jautā arī par Arianu, taisnību sakot, parasti tas ir pirmais jautājums, ko man skolās uzdod. Lasītāji tiešām izjutuši šo pirmās mīlestības līniju ļoti dzīvi un tieši.

Džākomo Macariola (Giacomo Mazzariol) grāmatas jauniešiem "Mans brālis ķer dinozaurus".

Foto: Publicitātes

Iemesls, kādēļ pusaudži manu romānu uzņem tik labi, es domāju, ir ne tikai tas, ka grāmata ir uzrakstīta vienkāršā valodā, nav gara, bet arī tādēļ, ka viņi tiešām var ar to identificēties, justies kā daļa no stāsta, jo katram ir savi noslēpumi. Turklāt, kad esi ļoti jauns un personība vēl nav līdz galam nobriedusi, ir apstākļi vai cilvēki, kuri tevi var viegli iespaidot negatīvi – piemēram, bulings skolā vai tie, kas izturas aizskaroši. Tādējādi ikviens lasītājs zināmā mērā kļūst par grāmatas protagonistu, kurš cenšas salāgot savus priekšstatus ar apkārtesošo, savu draugu priekšstatiem. Protams, man tas ir īpašs piedzīvojums, jo es pazīstu Džo – viņš ir fantastisks cilvēks, ļoti patiess, es ar viņu lepojos, gribu apzināties viņa unikalitāti un spēt to aprakstīt pasaulei – to sajūt cilvēki no dažādām jomām un ar atšķirīgu pieredzi.

Jūs sakāt, ka bieži tiekaties ar skolēniem. Latvijā mums ir ļoti ilga un diemžēl pārsvarā skumja pieredze ar iekļaujošo izglītību – vārdos tā pastāv, bet darbos gan ne īsti. Kā ir Itālijā?

Esmu ļoti priecīgs, ka Itālijā esam aizgājuši prom no pagātnes. 1974. gadā tik pieņemts ļoti svarīgs likums, kurā valsts atteicās no iestādēm cilvēkiem ar dažādām saslimšanām – laikam visprecīzākais apzīmējums būs “trakonami” –, un 1994. gadā mēs ar īpašu likumu atzinām cilvēku ar invaliditāti tiesības. Toreiz gan likumā vēl joprojām bija jēdziens “invalīdi”, kas šobrīd Itālijā faktiski ir kā lamuvārds. Toreiz vēl arī pilnībā nebija atzīta un apzināta cilvēku ar invaliditāti pašvērtība, tiesības uz darbu.

Bet tagad Itālijā vairs nav īpašu skolu – ir asistenti, kas palīdz šādiem skolēniem, veicinot viņu integrēšanos sabiedrībā, tāpat mums ir likums par nodarbinātību, kas paredz, piemēram, ka darba vietā jābūt kādam cilvēkam ar invaliditāti, lai nodrošinātu daudzveidību. Piemēram, mans brālis, kurš tagad jau pieaudzis, strādā maiznīcā. Viņš mācījās, lai kļūtu par viesmīli, viņam šis darbs patīk, viņam bija iespēja praktizēties, cilvēki, kas viņam ticēja un atbalstīja. Salīdzinājumā ar daudzām citām vietām Itālija kā valsts ir sociāli ļoti atbalstoša. Patlaban tiek rīkots arī invaliditātes praids, kurā cilvēki prasa, lai atzītu viņu tiesības runāt pašiem savā vārdā, nebūt pakļautiem stereotipizētai attieksmei.

Vai bieži sastopat savu ģimeni? No Romas līdz Kastelfranko Veneto ir diezgan ievērojams attālums.

Patiesībā ģimeni satieku diezgan reti, ne tikai lielā attāluma dēļ, bet arī tādēļ, ka darbs kino industrijā ir ļoti intensīvs. Tā reize gadā, kad noteikti braucu uz dzimto pilsētu, ir Ziemassvētki. Un tad ļoti labi var redzēt, cik tālu tas ir, jo, ja Romā arī decembrī ir diezgan silts, tad Kastelfranko Veneto Ziemassvētkos mēdz būt arī sniegs. Tur pat gaiss ir pilnīgi atšķirīgs.