Noslēdzoties Roberta Mūka simtgadei, izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznāk Roberta Mūka eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" literatūrzinātnieces Ingunas Daukstes-Silasproģes sakārtojumā. Literatūrzinātniecei šis ir bijis darbīgs gads, rudenī izdota arī monogrāfija par rakstnieku Gunaru Janovski "Balsis pār jūru" ("Dienas Grāmata").
Ar Ingunu Dauksti-Silasproģi tiekamies Rakstniecības un mūzikas muzeja telpās. Šeit pavadīts daudz laika, pētot rakstnieku arhīvus, piefiksējot vēsturiskus faktus un atklājot apslēpto, lai vēlāk šos stāstus, ko varam lasīt arī nesen iznākušajās grāmatās, izstāstītu lasītājiem.
Prieks, ka varu tevi apsveikt ar paveikto apjomīgo darbu pie monogrāfijas par rakstnieku Gunaru Janovski! Vai jūties kā Dāvids, kas uzveicis Goliātu?
Jūtos tiešām labi. Darba materiāls ir ļoti apjomīgs, it īpaši Janovska sarakste, piemēram, ar Anšlavu Eglīti, ar kuru viņš nekad dzīvē nebija saticies, bet viņu vēstuļu apmaiņa ilga vairāk nekā 20 gadus. Vēl ilga sarakste bija ar Zigmundu Skujiņu, ar kuru satikās jau 70. gados Anglijā, kā arī ar rakstnieci Indru Gubiņu, kas dzīvoja Kanādā, – sarakste ilga 35 gadus. Tieši sarakste lasītājus var interesēt visvairāk, jo tā dod iespēju sajust laiku un ieraudzīt, kā viņš dzīvoja. Paši Janovska darbi grāmatās ir pieejami, izdoti arī kopotie raksti, diemžēl bez komentāriem. Daudzi ir redzējuši tikai filmu "Pilsēta pie upes" vai izrādi "Sola" Valmieras teātrī vai "Uz neatgriešanos" Nacionālajā teātrī Indras Rogas režijā. Mo- nogrāfijā savijas divas daļas – Janovska dzīvesgājums un daiļrade.
Sarakste literatūras pētniecībā parasti ir vērtīgs un aizraujošs materiāls. Var aizdomāties, kā būs ar mūsdienu rakstnieku izpēti – tagad apjomīgas vēstuļu sarakstes ir retums.
Nākotnes literatūrzinātniekam pētniecības lauks, kurā meklēt kaut ko par rakstnieku – ko viņš dara, kā viņš dzīvo, par ko viņš raksta un ar ko viņš sarakstās, kas arī reizēm ir ļoti interesanti, būs diezgan grūti. Tiesa gan, arī Janovskis lielu daļu ir iznīcinājis un atdevis kamīna liesmām. Ja pašam nepatīk, kā sagaidīt, ka lasītājam patiks? Bet ir saglabājušās, piemēram, burtnīciņas, kurās viņš ir rakstījis romānu ar sākotnējo nosaukumu "Pilsēta pie Daugavas". Šo darbu viņš rakstīja jau 80. gadu beigās, kad Janovskim jau bija redzes problēmas, tomēr viņš rakstījis ar tinti un pat ar labojumiem. Jāpiebilst, ka manis pašas datorā šobrīd ir vismaz četri manuskripta varianti, bet, protams, ne pilnīgi.