Overcast 9.1 °C
C. 07.11
Helma, Lotārs
SEKO MUMS
Reklāma
Žurnālists Artis Drēziņš savās mājās Ķekavā pie paša audzētajām vīnogām, no kurām darina arī vīnu. 2024. gada 19. augusts.
Žurnālists Artis Drēziņš savās mājās Ķekavā pie paša audzētajām vīnogām, no kurām darina arī vīnu. 2024. gada 19. augusts.
Foto: Zigmunds Bekmanis / Latvijas Mediji

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi neparasta grāmata, ko par saviem noziegumiem un cietumos piedzīvoto uzrakstījis ieslodzītais Aigars Dortāns. Mazgadīgā cietumnieka stāsta nonākšanu līdz lasītājiem rosinājis mans kolēģis, "Latvijas Avīzes" žurnālists Artis Drēziņš, kuram, rakstot par kriminālām tēmām, rokās nonākusi labā literārā valodā uzrakstīta tiesātās personas dienasgrāmata.

Reklāma

Arti Drēziņu pazīstu kopš 1999. gada, kad viņš drosmīgi piekrita piedalīties manis organizētā velobraucienā no Madonas uz Vaiji pie Brēmenes Vācijā (ap 1860 km), lai par šo pasākumu pastāstītu "Lauku Avīzes" lasītājiem. Lielā mērā esmu viņam par to pateicīgs, jo tā sākās mana sadarbība ar šo avīzi, kas mazliet vēlāk pārtapa par "Latvijas Avīzi" un kļuva arī par manu darbavietu. Pie kolēģa ciemojos viņa privātmājā Ķekavā, kurā viņš dzīvo jau divdesmito gadu, audzē vīnogas un eksperimentē ar mājas vīnu garšām. 

Viņa raksti par tiesu zālēs notiekošo, likumus pārkāpušo cilvēku un viņu upuru likteņiem līdz vēlam rudenim top diezgan spartiskā vidē – pie rakstāmgalda neapkurinātā garāžā, kur līdzās uzticamie ceļabiedri un brīvības alku piepildītāji motocikli. Manas ciemošanās iemesls saistīts tieši ar Arta profesionālo darbību. Kā tas ir, būt krimināllietu žurnālistam, kuru lielākoties grib redzēt ejam, nevis nākam.

Kā tu kļuvi par krimināllietu pārzinātāju "Latvijas Avīzē"?

Kad mani uzaicināja darbā akciju sabiedrībā "Lauku Avīze", vispirms biju avīzes, pēc tam žurnāla "Praktiskais Latvietis" atbildīgais sekretārs, bet vēlāk jau avīzē rakstīju par dažādām tēmām. Vienubrīd biju gan Uzziņu, gan Ekonomikas nodaļas vadītājs, rakstīju par pašvaldībām un gatavoju arī izpētes rakstus, tomēr līdz 2010. gadam ar krimināllietām nebiju saistīts. Par tām sākumā rakstīja mani kolēģi Ramons Ratseps, pēc tam Ervīns Cīrulis. Taču pienāca brīdis, kad dažādu iemeslu dēļ viņi vairs nevarēja darbu turpināt, un toreizējais redakcijas padomes priekšsēdētājs Voldemārs Krustiņš teica, ka man jāuzņemas atbildība par kriminālziņu nonākšanu avīzes slejās, un es to uzņēmos. Jo satura līdzsvaram vajadzēja kādu žurnālistu, kurš raksta arī par sliktiem jaunumiem. Tā nu tas aizgāja. Protams, gatavoju rakstus un reportāžas arī par pozitīvām lietām, bet negatīvais ir pamatā.

Lielā mērā varēju piekrist Krustiņa teiktajam, ka sliktās ziņas un raksti ir žurnālistikas maize, kas piesaista lasītāju interesi un nāk par labu avīzes pārdošanas rādītājiem. Tā es pievērsos slikto, negatīvo tēmu atspoguļošanai. 

Cilvēkiem šādas lietas interesē. Ja kāds saka, ka ne, tad pajautāju, ko viņš atceras, piemēram, no vakardienas televīzijas ziņu raidījuma "Panorāma" sižetiem vai interneta portālos lasītā. 

Un izrādās, pārsvarā prātā palicis negatīvais – ziņas par nelaimes gadījumiem, avārijām, slepkavībām un karu. Jautājot par grāmatām un filmām, vairumā gadījumu iecienītākie ir detektīvi, kas ir daudz asiņaināki nekā mani raksti (smejas). Kad man jautā, kā var patikt par tādām lietām rakstīt, varbūt arī pats esmu slikts cilvēks, tas vedina uz retorisku pretjautājumu. Kurš tad ir sliktāks cilvēks – žurnālists, kurš par sliktām lietām raksta, vai lasītājs, kurš par tām lasa? Bet, ja nopietni, cilvēkiem kriminālās lietas patīk.

“Latvijas Avīzes” žurnālists ar uzticamo ceļabiedru “Honda Goldwing”, vedot dienlilijas savam dārzam.

Tik daudzus gadus rakstot par noziegumiem, tevi naktī nemāc murgi?

Nav viegli. No vienas puses, man dzīvē nekad nav bijis tik psiholoģiski grūti rakstīt, kā, teiksim, par traģiski mirušiem bērniem, dzērājšoferu sabrauktiem cilvēkiem un varmācību. Dažkārt pēc vēlu naktī pabeigtiem rak- stiem cietumnieki nāk sapņos ciemos pie manis. Reiz pat drausmīgi pārbijos, kad, uztrūcies no miega, logā ieraudzīju drūmu vīru žokejcepurē. Sirds dauzījās kā negudra, līdz aptvēru, ka žalūzijas ir aizvērtas un ārā neviena nav. Arī ikdienā daudz domāju par savu stāstu varoņiem.

Taču, no otras puses raugoties, nekad nav bijis tik interesanti. Sevišķi šķetinot tiesu lietas, kur advokāti cīnās viens ar otru, ir cietušais un apsūdzētais, prokurors un tiesneši pa vidu. Kā viņi cenšas tiesu un pa starpu arī mani, sabiedrību pārliecināt par savu taisnību. Tas ir kā skatīties spraiga sižeta filmu vai grāmatu lasīt, un šo procesu īsajā versijā man nepieciešams uzlikt uz papīra, lai arī lasītājiem būtu interesanti.

Reklāma
Reklāma

Nenoliedzami, tev ir talants sliktās ziņas pārvērst saistošā lasāmvielā, bet vai tādēļ ir jēga pavadīt tik daudz laika tiesas zālē?

Esmu aizdomājies, vai man to vajag darīt. Bet tad atceros to mazo meitenīti Vidzemes pusē, kura gāja bojā, saskrienoties divu brāļu automašīnām lauku ceļa kalna galā. Un kā abi brāļi kliedza tiesas sēdes laikā, vainojot viens uz otru. Domāju, ak Dievs, kāpēc man jāraksta par tādām šausmām, taču varbūt ar šo rakstu kādu izglābšu un viņš vairs nebrauks tik pārgalvīgi. Un tiešām pēc gada man piezvanīja draugs, žurnālists no Liepājas, un atklāja, ka viņam ir džips, ar kuru mēdzis diezgan agresīvi braukt pa lauku ceļiem, bet pēc manas publikācijas tā vairs nedarot, jo zinot, kas var notikt. Ceru, ka arī mani šausminošie stāsti par traģiskām, dzērājšoferu izraisītām avārijām atturēs kādu sēsties pie stūres reibumā un varbūt kāds cilvēks tiks pasargāts. Nevis varbūt, bet noteikti. Bet to mēs nekad neuzzināsim.

Tikko izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā memuārus, kurus sarakstījis cietumnieks. Viņš pirmoreiz aiz restēm nonācis tālajā 1980. gadā, nozogot motociklu "Java". Tu arī esot pielicis savu roku šī stāsta tapšanā. Kas tas ir par cilvēku, ar kuru krustojās ceļi kriminālo lietu apskatniekam?

Aigars Dortāns ir mana vecuma puisis, kurš pašlaik sēž Daugavpils cietumā par slepkavības organizēšanu un vēl citiem grēkiem, par kuriem interneta dzīlēs var atrast manus rakstus. Savulaik viņš ar saviem palīgiem gribēja uzspridzināt divus uzņēmējus. Pirmoreiz tas neizdevās, jo pie auto piestiprinātais spridzeklis pirms laika nokrita, otrreiz – izdevās daļēji, jo auto uz Liepājas šosejas gan uzsprāga, uzņēmējs tika smagi ievainots, taču palika dzīvs. Pēc šī notikuma Dortāns aizbēga uz Krieviju, bet vēl pirms kara sākuma Ukrainā tika notverts un izdots tiesāšanai Latvijā. Vienā no tiesas pārtraukumiem pie manis nonāca ar viņa roku aprakstītas kantorgrāmatas, kuras to autors vēlējās izdot grāmatā.

Kaut gan Aigars ir latvietis un bez akcenta runā latviski, teksts bija rakstīts krievu valodā, jo pēc aizbēgšanas viņš pēdējos divdesmit gadus bija pavadījis Krievijā un tā vieglāk varējis izteikt savas domas. Lai gan jau pašā sākumā apsūdzētais nelīdzinājās trulam, garīgi aprobežotam noziedzniekam, paņēmu šīs piezīmes palasīt ar zināmu skepsi. Viņš no kameras uz tiesas sēdēm nāca melnā uzvalkā, baltā kreklā ar kaklasaiti. Papētot vairāk, izrādījās, ka Aigaram Dortānam ir divas augstākās izglītības. Vismaz pats tā saka. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Balvu pusē viņam bijusi zemnieku saimniecība, uzturējis tur pat vietējo katlumāju, izstrādājis mežus.

Atklāti sakot, no viņa memuāriem gan neko lielu negaidīju. Tomēr vēstījums tā aizrāva, ka lasīju līdz pulksten trim naktī, kamēr pabeidzu. Lai gan labi pārvaldu krievu valodu, rokrakstā lasīt nebija viegli. Tas bija stāsts par to, kā pēc motocikla zādzības aizbraukšanai uz ballīti viņš sešpadsmit gadu vecumā nonāca Rīgas Centrālcietumā, bet līdzzinātājs tika sveikā cauri, jo neatzinās. 

Vēstījums par pusaudža, faktiski vēl bērna, izjūtām ieslodzījuma vietā, kur valda savas, dažkārt diezgan šausminošas, tradīcijas. Iesaku visiem izlasīt. Man ļoti patika.

Kā krieviski rakstītās piezīmes pārtapa grāmatā?

Ceļš līdz grāmatai nebija vienkāršs. Vispirms manuskriptu nācās pārrakstīt datorā, tad iztulkot latviski. Šim nolūkam ar manu starpniecību tika atrasta krievu žurnāliste, kuras darbu apmaksāja pats autors. Bija lielisks tulks. Literārais redaktors Oskars Lapsiņš atzinās, ka sen nebija strādājis ar tik labi uzrak- stītu tekstu, kur tik maz kas jārediģē. Tātad grāmatu "Negatīvs" rakstījis talantīgs cilvēks. Arī tulkojums bija tik labs, ka šķita rakstīts latviski.

Vairākkārt Aigaram tiku uzdevis jautājumu, vai tiešām šo tekstu ir sarakstījis viņš pats. Vai nav daudz ko izdomājis, jo tekstam ir rūpīgi ieturēts stils un smalkas detaļas, izstrādāti dialogi, uz ko saņēmu atbildi, ka viņš katru dienu astoņas stundas velta rakstīšanai un top materiāls vēl vairākām grāmatām. Cietuma vadība viņam atļauj rakstīt, jo Dortāns nestrādā. Viņš varētu cietumā strādāt, bet tad nolaistos zemāk hierarhijā, kas arī neatkarīgās Latvijas cietumos jo- projām pastāv. Rakstīt gan viņš var tikai ar roku, un tas sarežģī tālāko teksta apstrādi. Izdevniecība "Latvijas Mediji" sazinājās ar Ieslodzījuma lietu pārvaldi, lūdzot piešķirt mūsu rakstniekam datoru, kas pildītu vien rakstāmmašīnas funkcijas. Tomēr cietuma vadība to neatļāva, jo likums neļauj.

Reklāma
Reklāma
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākusi neparasta grāmata, ko par saviem noziegumiem un cietumos piedzīvoto uzrakstījis ieslodzītais Aigars Dortāns. Mazgadīgā cietumnieka stāsta nonākšanu līdz lasītājiem rosinājis “Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš, kuram, rakstot par kriminālām tēmām, rokās nonākusi labā literārā valodā uzrakstīta tiesātās personas dienasgrāmata.

Tāds literārais atradums kā Aigars Dortāns kriminālajās aprindās laikam gadās reti.

Pēc paša teiktā, viņam esot apnikusi dzīve Krievijā, tādēļ atgriezies Latvijā, labi zinādams, ka sēdēs cietumā daudzus gadus. Es gan sliecos domāt, ka viņu noķēra un izdeva Latvijai vai arī iegalvoja, ka dzimtenē cietums nedraud noilguma dēļ, taču pārliecinošu pierādījumu tam man nav. Reiz uzdevu Aigaram provokatīvu jautājumu, vai viņš negribētu lūgt Valsts prezidentam apžēlošanu pret iespēju karot Ukrainā. Sekoja atbilde: "Nekad mūžā!" Jo tad varētu gadīties, ka jākaro pret saviem dēliem, kuri palika agresorvalstī.

Šobrīd Aigars Dortāns ir sešdesmit vienu gadu vecs. Protams, cietuma apstākļi ir atstājuši iespaidu uz veselību, taču viņš nesmēķējot, nedzerot un, kas vēl interesanti, nelietojot krievu lamuvārdus. Krievijas cietumos mātes vārdiem lamāties neesot labais tonis, tā viņš saka. Es par to nevaru pārliecināties. Bet iespējams, ka, ilgstoši sēžot cietumā, attiecības starp ieslodzītajiem veidojas pavisam citādas, nekā būtu starp tiem pašiem cilvēkiem brīvībā.

Lasot Aigara stāstu, vienubrīd sāku apšaubīt, vai maz tas viss ar viņu noticis. Bet tajā aprakstītas tādas detaļas, sīkumi un tik precīzi un ticami, ka to nevar izdomāt. Kā profesionāls žurnālists ar lielu ticamību redzu, kas ir un kas nav izdomāts. Turklāt pats divus gadus vēl PSRS obligātā dienesta laikā Krievijā sargāju stingrā režīma kolonijā zekus, tā ka mani apčakarēt grūti. Notikumi risinājušies pirms četrdesmit četriem gadiem, bet viņš, lūk, tos perfekti atceras. Man tādas atmiņas nav. Varbūt Dortāns visu mūžu ir rakstījis dienasgrāmatu. To viņam neesmu jautājis.

Kā tu iegūsti nepieciešamo informāciju? Būtu naivi iedomāties, ka cilvēki, jo īpaši noziegumos iesaistītie, tā vienkārši gribētu izkratīt sirdi žurnālistam.

Es nestrādāju tā, kā raidījumā "Aizliegtais paņēmiens". Lai kāds neģēlis būtu tas cilvēks, ar kuru man jārunā, es nemēģinu viņu provocēt un izlikties. Vācot informāciju, uzreiz eju klāt kā žurnālists. Vārdu sakot, spēlēju ar atklātām kārtīm. Atceros, mans pasniedzējs Latvijas Universitātē Ābrams Kleckins teica, ka mēs, žurnālisti, nedrīkstam melot, bet kādreiz varam kaut ko nepateikt, lai iznāktu labs stāsts. Pie šīs atziņas vienmēr cenšos pieturēties. Es arī nedrīkstu mānīt cilvēkus.

Protams, ir bijušas dažādas situācijas. Reiz visu dienu meklēju kādu astoņpadsmitgadīgu slepkavu, kuru beidzot satiku uz lauku ceļa. Piegāju klāt un sāku ar viņu runāt. Vārds pa vārdam, un puisis izstāstīja visu par savu noziegumu, pat parādīja, kur tas noticis. Kad bijām sasnieguši viņa mājas, vēlējos viņu nofotografēt. Tikai uz jautājumu, kāpēc man vajag bildi, atklāju, ka esmu žurnālists, un sekoja pārmetumi par to, ka jau sarunas sākumā neesmu to pateicis. Bet viņš taču man neko nejautāja, pats visu izstāstīja. Tā nu raksts tika publicēts bez bildes. Pēc tam uz redakciju zvanīja tā puiša māsa un draudēja ar tiesu. Nenoliegšu, toreiz nožonglēju uz ētikas normu robežas, bet mans pārkāpums jau nebija salīdzināms ar izdarīto slepkavību.

Vai tev nav bail no aprakstītajiem varoņiem?

Man ir draudējuši, bet draudi ir dažādi. Pret mani mēģinājuši ierosināt vairākus kriminālprocesus – par neslavas celšanu, biznesa sagraušanu. Līdz tiesai gan neviena lieta nav nonākusi, tās palikušas policijas izvērtēšanā. Viens viltus biznesa konsultants, kurš bija apkrāpis desmitiem labticīgu cilvēku, pat bija nolīdzis privātdetektīvu, lai izpētītu manu dzīvesveidu. Kā es to zinu? Jo man piezvanīja pazīstams detektīvs un teica: "Arti, mani gribēja noalgot, bet es atteicos." Tas nozīmē, ka krāpnieks atrada citu detektīvu.

Reklāma
Reklāma

Vēlāk ziņojumā policijai bija rakstīts, ka es dzīvojot pāri saviem līdzekļiem, jo par vidējo žurnālista algu Latvijā tādu māju nevarot uzcelt, kur nu vēl atļauties mašīnu un motociklu. Ka es vadot noziedzīgu grupējumu, jo ar legāliem ienākumiem šādu dzīves līmeni nav iespējams nodrošināt, tādēļ es iznīcinot godīgus biznesmeņus. Redzi, kāds krutais esmu (gardi smejas)!

Savukārt viena raksta varone vērsās policijā par uzmākšanos. Vispirms man piezvanīja kāds pazīstams advokāts un teica, ejam uz tiesu. Kad nesapratu, par ko ir runa, viņš mudināja apskatīties kādu mājaslapu internetā. Tā sieviete kriminālprocesā bija aizdomās turētā, taču tiesas zālē viņa ar mani nekomunicēja, un man vajadzēja viņu atrast, lai privāti aprunātos topošā raksta sakarā. Piebraucu pie viņas mājas pa koplietošanas ceļu, sētā negāju un parunājāmies kādas piecpadsmit minūtes caur žogu. Viss bija korekti.

Bet pēc pāris dienām advokāta minētajā mājaslapā lasu, ka tās sievietes apmeklējuma laikā esmu viņai uzmācies, izvarojis un kāds man esot smieklīgi mazs dzimumloceklis. Ar advokātu pasmējāmies, ka tādēļ uz policiju neiešu laiku tērēt. Taču pēc divām nedēļām šīs lietas sakarā man vajadzēja ierasties policijā, lai liecinātu. Kaut skaidri zināju, ka neko neesmu izdarījis, neteikšu, ka, braucot no Ķekavas līdz Jelgavai, man galvā viss nevārījās. Ja nu tiešām lieta safabricēta un būs jānodod spermas paraugi. Šādos gadījumos jau vairāk tic sievietei, nevis vīrietim. Manis apsūdzētājai nebiju pat pieskāries, nedz viņas mājā gājis un uz dīvāna sēdējis, kur nejauši kāds mans mats būtu varējis nokrist. Par laimi, policijas izmeklētāja bija ļoti saprotoša. Mēs izrunājāmies, un lieta tālāk neaizgāja.

Artis Drēziņš, finišējot Minhenes maratonā. 2022. gads.

Droši vien aizmirst šādus atgadījumus tev palīdz sportošana.

Jā, mana kaislība ir skriešana. Skolas gados starp trīspadsmit zēniem biju sliktākais skrējējs klasē. Pēc dienesta padomju armijā, kad reizēm piedzīvoju straujas garastāvokļa maiņas, sāku skriet krosiņus. Pamanīju, ka pēc diviem noskrietiem kilometriem lielās problēmas kļūst mazākas un mazās – pazūd vispār. Gadu trenējies, vienā reizē jau varēju noskriet desmit kilometrus un par to raudāju aiz prieka. Pēc tam ilgi nebija jāgaida pirmais maratons. Tagad esmu noskrējis vairāk nekā simts.

Vienalga, vai jāraksta par puķēm, aktieriem vai krimināllietām, žurnālista darbs ilgtermiņā ļoti nogurdina. Nepārtraukti jātiekas ar svešiem cilvēkiem, jārunā arī par nepatīkamām lietām, pat no nesakarīgām sarunām jāizvelk racionālais grauds – tas rada lielu psiho- emocionālo slodzi. Skriešana palīdz sakārtot galvu, atslābina ķermeni un uzlabo noskaņojumu, lai atkal varu rakstīt. Protams, skriešana nav vienīgais veids, kā relaksējos. Vēl ir motocikls, vīna darīšana un puķes, kas dod līdzsvaru dzīvē.

Par žurnālistu strādāju kopš 1987. gada. Starp saviem kolēģiem neesmu tas čaklākais, tomēr pa šiem gadiem daudz rakstu darbu sakrājies. Viena raksta tapšanai patērētā laika daudzums mēdz būtiski atšķirties. Reizēm pietiek ar dažām sarunām un pāris stundām tiesas zālē, lai, mājās pārnākot, divās trīs stundās uzrakstītu samērā lielu rakstu, jo visiem viss ir skaidrs. Bet ir arī ļoti sarežģītas tēmas, kuru atspoguļošanai vācu informāciju vairākus mēnešus, un pat tad vēl ir daudz nezināmā. Dažkārt tiesvedība velkas gadu un ilgāk, fakti jāvāc pa kripatiņai vien un gadās, ka rakstu par šo lietu nemaz neuzrakstu emocionālu apsvērumu dēļ.

Piemēram, par sievieti, kura nogalinājusi savu vīru. Kaimiņi zinājuši, ka viņa gadiem ilgi tikusi sista, mocīta... Un tad vienreiz viņai viss piegriezies. Nu es par to nerakstīšu, jo man viņas ir cilvēcīgi žēl. Ja nu tomēr rakstīšu, tad tikai tā, lai viņu rakstā nevarētu atpazīt. Vēl līdzīgs gadījums Latgalē, kur lauku sādžā septiņdesmitgadīgs onkulis ar cirvi bija nositis savu sievu. Izvilcis aiz matiem pagalmā un teicis kaimiņiem, lai sauc policiju. Tiesas sēdē onkulīša advokāte raudāja, jo bija noskaidrojusi, ka sieva viņu visu mūžu terorizējusi, regulāri piekāvusi, kādēļ pāris reizes viņš pat nonācis slimnīcā, zobus izsitusi. Ir tādi noziegumi, par kuriem visiem žēl, bet sods tomēr jāsaņem, kaut mazākais iespējamais. Šis ir tas retais gadījums, kad varmāka bija sieviete. Par to gan uzrakstīju, neatklājot vārdu.

Artis kopā ar jautrajiem zaķiem Ķekavas Vecgada skrējienā.

Redz, kā no sporta tēmas nemanāmi aizgājām atpakaļ pie darba. Bet skriešana jau nav vienīgais sporta veids, kas tevi saista.

Jā, kādreiz spēlēju florbolu. Kad 2005. gada janvāra beigās ievācos tikko uzceltajā Ķekavas mājā, vietējā sieviešu florbola komanda meklēja cilvēku, kurš varētu kārtot organizatoriskās lietas. Es piekritu veikt šos pienākumus. Ja būtu zinājis, kas mani sagaida, droši vien nebūtu to darījis. Pa šiem gadiem daudz kas piedzīvots. Strādāt ar sievietēm nav viegli, jo nereti emocijas ņem virsroku, taču joprojām turpinām spēlēt Latvijas virslīgā. Kāpēc man to vajag? Es pat nezinu, ko atbildēt. Laikam azarts. Tāpat kā skriet maratonus un braukt ar moci. Ar florbola komandu kopā ejam uz mērķi. Ir sāpīgi zaudējumi, skaistas uzvaras... Viss notiek!

Nupat augusta beigās starptautiskā turnīrā "Latvian Open" izcīnījām bronzas kausu. Ir arī sudraba un bronzas medaļas Latvijas čempionātā, nav tikai zelta. Tās noteikti jādabū! Un, ja nedabūsim, arī nekas. Jo, kā saka Rainis, "nākotnes doma – mans sargs", vai arī motorokeri, ka ceļš nekad nebeidzas, tas vienmēr turpinās, arī tad, kad paša vairs nav.

Grāmatu var iegādāties šeit

Artis Drēziņš

  • Dzimis 1966. gada 11. novembrī Irlavā.
  • Studējis žurnālistiku Latvijas Universitātē.
  • Pēc dienesta padomju armijā strādājis laikrakstā "Sports", žurnālā "Sporta Pasaule".
  • Kopš 1992. gada "Lauku Avīzes", vēlāk "Latvijas Avīzes" žurnālists.
  • Sieviešu florbola kluba "FK Ķekava" vadītājs.
  • Noskrējis 111 klasiskos maratonus un garākas distances, labākais rezultāts maratonā (42,195 km) – 3 stundas un 38 minūtes.

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Reklāma
Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma