Sportā arvien vairāk noteikumus sāk diktēt dzimumu vienlīdzības politika. Vai vienlīdzība vienmēr ir vienlīdzīga?

Sportā arvien vairāk savus noteikumus sāk diktēt dzimumu vienlīdzības politika. Principā tas it kā nebūtu nekas slikts. 

Tomēr brīžiem šķiet, ka tas kļūst par pašmērķi, no kā ir cietušie. Tas lielā mērā attiecas uz vīriešu sportu. Jūs teiksiet – tā nevar būt. Var.

Vīriešu pasaule

Jau vēsturiski izveidojies, ka sports lielā mērā ir vīriešu pasaule. Tas attiecas gan uz sportošanu, gan tā vērošanu. To noteica gan gadsimtiem diktētās sabiedriskās, reliģiskās normas, paražas, priekšstati. Sievietēm vienmēr šajā ziņā bija klājies sliktāk. Pamazām evolūcijas ceļā Rietumu pasaulē situācija ir mainījusies. Daudzās sfērās, tostarp sportā, situācija dzimumu vienlīdzības ziņā ir izlīdzinājusies. Sen nevienu nepārsteidz sieviešu futbola, regbija, džudo, boksa, cīņas sporta, riteņbraukšanas, ūdenspolo sacensības.

Savulaik antīkajās olimpiskajās spēlēs 472. g. p. m. ē. sievietes vispār nevarēja ne piedalīties, ne vērot sacensības, jo viņas netika pat ielaistas sacensību arēnās. Te gan jāpiebilst, ka sportisti vīrieši pirmsākumos startēja kaili. 

Arī pirmajās modernajās olimpiskajās spēlēs 1896. gadā Atēnās sievietes nevarēja piedalīties. 

Tas notika tikai četrus gadus vēlāk 1900. gadā Parīzes spēlēs.

Ledus sakustējies

Visus šos gadus ar atsevišķu sporta veidu izņēmumiem vīriešiem vienmēr bija vairāk iespēju piedalīties nekā sievietēm. Viens no izņēmumiem ir mākslas vingrošana, kas olimpisko spēļu programmā ir kopš 1984. gada Losandželosas spēlēm. Šajā sporta veidā vīrieši vispār nepiedalās. Teorētiski jau varētu arī viņi – vingrot ar vālītēm, lenti, bumbu, apli, aukliņu. Tomēr acīmredzot gribētāju nav daudz. Nav arī lobētāju, kas šo iespēju oficiāli noformētu un izveidotu sacensību kalendāru vīriešiem – mākslas vingrotājiem. Trešais faktors – var nojaust, ka nav vērojama potenciāla skatītāju interese par šādu variantu. Ja būtu, tad naudas devēji – sponsori – sen jau būtu to izmantojuši.