Jo kā gan citādi mēs no viņiem atsveicinātos?! Teikt "Ar Dievu"? Nu nē taču! Viņu dievs ir tanki un raķetes. Sacīt "Uz redzēšanos"?
Pasarg’ Die’s! Mēs taču ne par kādu cenu negribam viņus atgriežamies redzēt!
Viņi, viņi, kas tie viņi? Nu tie paši vien, kas šodien Ukrainu plosa. Baltijas valstīs viņi esot ienākuši klusēdami. Viņu vadība aizliegusi jebkādās sarunās ar vietējiem ielaisties. Uz arhīvu fotogrāfijām redzams, ka ap Rīgas centrā ienākušajiem tankiem vairāku metru attālumā ir tukšums. Pat starp tiem, kas "par varītēm" gribējuši uz kāpurķēdēm uzlikt puķes, ar bļāvieniem svešā valodā atbaidīti nost. Daži viesmīlīgākie pat esot dabūjuši pa "ļocaku".
Padomju vai tomēr Krievijas
Tas nav ļaunākais, ka es te, tu tur, viņi citur – / saplosītā tautas cīruļa spalviņas. / Ļaunāk, ka mūsu dvēseles izkaisītas /un iesētas apmulsumā un murgā.
(No Elejā mirušā, bet Krievijas lēģeros nomocītā dzejnieka Voldemāra Zariņa cikla "Četrrindes par Dzimteni")
Ir mazi meliņi, kas uzplaiksnī, izplēn, pagaist un aizmirstas, atstājot vien rūgtu piegaršu, vilšanos. Un ir lieli, visu sabiedrību maldinoši meli, kas iespaido ļoti daudzus, pat veselu tautu domāšanu, izpratni par apkārt un sevī notiekošo.
Vieni no tādiem ir mīts par to, ka Latvijā bijusi kāda mistiska "padomju" okupācija.
Mūsu brīvības cīnītājs Gunārs Astra nepagurdams atkārtoja: "1940. gada 17. jūnijā pa Rīgas bruģi brauca nevis strādnieku, zaldātu un bezzemnieku padomju, bet krievu tanki!" Padomju vara ir VALSTSIEKĀRTA, kura var izplatīties vai tikt varmācīgi uzspiesta kādam pakļautam reģionam vai tautai. Valstis iekaro valstis, nevis to sabiedriski politiskā iekārta. 1939. gada septembrī Polijā iebruka ne nacionālsociālisms un komunisms – iebruka Vācija un PSRS – tolaik tādēji pašnosauktā Krievija. Šo metamorfozi savā grāmatā "Par Krieviju" (izdota arī angļu valodā – "On Russia") lieliski izanalizējis un aprakstījis mūsu dižgars Vilis Vītols.