14.2 °C
Nesen mirušais krievu politologs Gļebs Pavlovskis intervijā Maskavā dažas dienas pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai teica: “Ko jūs uztraucaties par Ukrainu, domājiet par Krieviju!” Paradoksālā kārtā viņam bija taisnība. Ukrainas liktenis ir traģisks, tās cilvēki, ieskaitot bērnus, iet bojā no krievu šāviņiem, daudzas pilsētas guļ gruvešos, Ukrainas ekonomika ir sagrauta. Bet tā ir cēla traģēdija, jo ukraiņi zina, par ko viņi cīnās un kamdēļ cieš.
Viņu kareivji ir varoņi, viņiem draugos ir visa civilizētā pasaule. Ukrainas nākotne ir skaidra, nācija ir vienota, un tie ukraiņi, kas agrāk runājuši pārsvarā krieviski, nu ir pārgājuši uz ukraiņu valodu, tās pastāvēšana vairs nav apdraudēta. Ukraina ir zeme ar tīru sirdsapziņu un gaišu nākotni.
Krievijai viss ir otrādi, izņemot ekonomiku, kura stagnē sankciju ietekmē. Krievijas sirdsapziņa nav tīra, valsts, sabiedrības un pat baznīcas institūti ir sevi kompromitējuši. Atgādināšu, ko teica Vispasaules patriarhs Varfolomejs, pirmais starp pareizticīgo baznīcu galvām, par Krievijas baznīcu: “Baznīca un valsts vadība ir sadarbojušās agresijas noziegumu pastrādāšanā un ir līdzatbildīgas noziegumos, kas tika pastrādāti, tostarp arī šokējošā ukraiņu bērnu nolaupīšanā...” Baznīca, kurai vajadzēja būt nācijas sirdsapziņai, ir pārvērtusies par līdznoziedznieku. Valsts galvai izdots starptautiskais aresta orderis sakarā ar aizdomām ar genocīdu saistīta nozieguma pastrādāšanā – kauns pa visu ģīmi par šādu valsti – vismaz vajadzētu būt kaunam. Lai kā tauta cenšas izlikties, ka tas viss uz viņu neattiecas, sirds dziļumos viņi visu saprot.
Krievijas nākotne ir zem jautājuma zīmes. Ķīnas vadoņa Sji augstprātīgais smīns viņa vizītes laikā Maskavā vislabāk parādīja, kādā stāvoklī atrodas Krievija. Gudrākie prāti sāk uzdot sev jautājumu – kas būs ar Krieviju? Daudzi, sevišķi tie, kas tagad ir emigrācijā, domā, vai tiešām kaut kas krievu mentalitātē ir tāds, ka tauta arvien krīt par upuri totalitārisma vilinājumam? Dzejniece Vera Polozkova stāsta, ka saprata – no Krievijas jābēg, kad apjēdza, ka pār Krieviju valda zagļi, bet īstenībā viņi ir maniaki. Zagļus viņa bija gatava pieciest, bet no maniakiem jālaižas.
Varbūt ir taisnība deviņpadsmitā gadsimta krievu filozofam, Puškina skolas draugam Čaadajevam, kurš teicis, ka Krievijas liktenis ir parādīt visai pasaulei, kā nevajag dzīvot un ko nevajag darīt? Par to ķeizars Nikolajs Pirmais viņu pasludināja par nepieskaitāmu. Tad nāca Krimas karš, kas parādīja, ka trakais drīzāk ir pats cars Nikolajs. Krimai tomēr ir nozīme Krievijas vēsturē.
Skaidrs, ka mēs esam liecinieki tagadējās Krievijas norietam. Tāda, kāda Krievija ir pašlaik, tā tālāk dzīvot nevar, bet cik ilgi turpināsies agonija, kāda Krievija būs iznākumā, var tikai minēt.
Daudz dzirdams par Krievijas iziršanu, sadalīšanos sastāvdaļās. Vairākumam krievu tādas sarunas izsauc sašutumu. Šis sašutums gan ir tikai vēl viena impēriskuma, tas ir, slimības, pazīme. Krievija varēs izmainīties tikai tad, kad par mērķi krievi izvēlēsies nevis Krievijas lielumu tiešā vai pārnestā nozīmē, bet iedzīvotāju brīvību un pārticību. Un neuzskatīs par traģēdiju to, ka Čečenija ir neatkarīga, ka aiz Urāliem dzīvo un attīstās Jakutijas un Burjatijas suverēnās republikas. Tagadējā notikumu tendence liek domāt, ka Krievijas tālos austrumus un Dienvidsibīriju pārņems Ķīna. Galu galā šīs teritorijas Krievija atņēma Ķīnai deviņpadsmitā gadsimta vidū.
Bet pārmaiņas uz labu Krievijā var nākt tikai tad, kad nāks atzinums, ka kaut kas ļoti būtisks ar Krieviju nav kārtībā. Nevis ar Putinu, bet ar Krieviju. Nevar izārstēties, neatzīstot, ka esi slims.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
