Hokeja brīnumam 45. Desmit garākās minūtes ASV hokeja vēsturē

Pirms 45 gadiem Leikplesidas ziemas olimpiskajās spēlēs tika aizvadīta viena no visvairāk apspriestajām hokeja spēlēm šī sporta veida vēsturē.

ASV izlase, kura pārsvarā bija veidota no koledžu studentiem, sensacionāli ar 4:3 pārspēja tobrīd vareno PSRS izlasi. Šī cīņa tika nokristīta un hokeja hrestomātijas grāmatās tiek dēvēta par Brīnumu uz ledus ("Miracle on Ice"). Par šo spēli un tās dalībniekiem ir sarakstītas grāmatas un uzņemtas dokumentālās filmas, savulaik Holivudā tapusi arī mākslas filma, kas guva itin labus kases ieņēmumus. Brīnumā uz ledus tiešu dalību ņēma arī divi latvieši – zaudētāju rindās spēlēja Latvijas hokeja leģenda Helmuts Balderis, bet uzvarētāju komandas ārsts bija ne mazāk leģendārais doks Visvaldis Georgs Nagobads.

Profiņi pret studentiem

PSRS izlase jeb "sarkanā mašīna" pirms Leikplesidas olimpiādes bija izteikta favorīte. "Sovjeti" bija uzvarējuši iepriekšējās četrās olimpiskajās spēlēs, 29 mačos izcīnot 27 uzvaras ar kopējo vārtu attiecību 175:44. Komandā zvaigznes – Vladislavs Tretjaks, Valērijs Harlamovs, Boriss Mihailovs, Aleksandrs Maļcevs un citi, arī Helmuts Balderis.

Tiesa, aplami ir uzskatīt, ka amerikāņi bija kaut kādi jēlie. Tā bija labi saspēlēta komanda, jo, gatavojoties mājās notiekošajai olimpiādei Herba Brūksa vadītā blice piecos mēnešos bija aizvadījusi 61 pārbaudes spēli (!) pret dažāda kalibra Eiropas un ASV klubiem. Tieši tur izkristalizējās cīnītāju sastāvs. 

Jau Leikplesidā priekšsacīkstēs PSRS hokejisti pirmajiem trim pretiniekiem pārbrauca pāri kā ar ceļarulli – 16:0 pret Japānu, 17:4 pret Nīderlandi, 8:1 pret Poliju, 

pēc tam jau līdzvērtīgākos dueļos ar 4:2 uzvarēta Somija un ar 6:4 Kanāda, kurā nebija NHL profesionāļu, jo tolaik viņiem dalība olimpiādē bija liegta. Tas gan neattiecās uz PSRS, jo tajā formāli spēlēja amatieri, kas komunistu ērā uz papīra skaitījās, piemēram, rūpnīcu strādnieki vai miliči, bet patiesībā bija visīstākie profiņi.

ASV sāka ar neizšķirtu 2:2 pret zviedriem, kam sekoja četras uzvaras – 7:3 pret Čehoslovākiju, 5:1 pret Norvēģiju, 7:2 pret Rumāniju un 4:2 pret VFR. Turnīra nolikums tolaik bija citāds nekā mūslaikos – 12 komandas sadalītas divās grupās, pēc apļa izspēles katras grupas divas labākās komandas iekļūst otrajā kārtā, līdzi ņemot savstarpējo spēli. Izslēgšanas vai "play off" spēles nenotiek. Tātad pirms izšķirošajām cīņām PSRS bija divi punkti, ASV un Zviedrijai pa vienam, bet somi bija tukšā.

Tihonova kļūda

Pirmajā periodā PSRS izlase divreiz izvirzījās vadībā, taču mājinieki abas reizes prata atspēlēt deficītu, piedevām 2:2 panāca sekundi pirms perioda beigām. 

Pārtraukumā PSRS galvenais treneris Viktors Tihonovs izšķīrās par vārtsarga maiņu Tretjaka vietā laižot otro numuru Vladimiru Miškinu. Šāda rokāde nošokēja ne tikai skatītājus, bet arī abu komandu spēlētājus.

Pēc daudziem gadiem Tihonovs atzīsies, ka šī vārtsargu maiņa bijusi lielākā kļūda viņa trenera karjerā... Sākumā gan "sovjetu" spēlē nekas nemainījās, otrā perioda sākumā vairākumā viņi trešo reizi ieguva vadību un dominēja, izdarot 12 metienus, kamēr Miškins tika traucēts vien divas reizes. Spēle kūleni apmeta noslēdzošās trešdaļas vidū. Vispirms Marks Džonsons ar saviem otrajiem gūtajiem vārtiem šajā spēlē atjaunoja līdzsvaru, bet minūti un 21 sekundi vēlāk ASV izlases kapteinis Maikls Eruzione iemeta, kā izrādījās vēlāk, uzvaras ripu. Sekoja 10 garākās minūtes ASV hokeja vēsturē, izturot pretinieku uzbrukuma viļņus. Vēsturē palika šī mača komentētāja Ela Maiklsa frāze līdz ar pēdējām cīņas sekundēm: "Vai jūs ticat brīnumam? Jā!"

Amerikāņi priecājās kā traki, lai gan zelta medaļas vēl nebija izcīnījuši. Lai pārkāptu suņa astei, pēdējā mačā viņiem vajadzēja uzvaru pret Somiju, laukuma saimniekiem atkal parādot raksturu. Tāpat kā Brīnumā uz ledus amerikāņi divas reizes bija iedzinējos, taču pēdējā periodā iemeta trīs ripas un uzvarēja ar 4:2. Otrajā pārtraukumā, kad jeņķi atradās iedzinējos ar 1:2, 

galvenais treneris Herbs Brūkss esot iegājis ģērbtuvē un pateicis tikai vienu, bet ļoti spilgtu frāzi – ja zaudēsiet šo maču, jums ar to būs jāsadzīvo līdz kapa malai! 

Savukārt PSRS pēdējā mačā dusmas izgāza pār Zviedriju, "trīs kroņus" sakaujot ar 9:2 un tiekot pie sudraba medaļām, kas gan, pārbraucot mājās, tika uzskatīts par pilnīgu fiasko.

Hronometra pavēlnieks

Amerikāņi dzimtenē tika nesāti uz rokām. Tie bija talantīgi puiši, vēlāk 13 no 20 olimpiskajiem čempioniem spēlēja arī NHL, pieci no viņiem aizvadīja vairāk nekā 500 maču. Brīnumā uz ledus nozīmīga loma bija Nagobadam. ASV izlases galvenais treneris Herbs Brūkss vēlējās, lai viņa spēlētāji aizvada īsas maiņas, ne garākas par 40 sekundēm, tā cerot saglabāt spēkus izšķirošajai trešajai spēles daļai. To kontrolēt vajadzēja ārstam Nagobadam, kuram tika uzticēts hronometrs, un viņš ikreiz deva ziņu trenerim, ka jāveic maiņa. 

Visvaldis pēc tam intervijās smējās, ka neko daudz no "brīnuma" nav redzējis, jo viņa uzmanība teju visu laiku bijusi piekalta laikrādim... 

Nagobads nodzīvoja garu mūžu, pirms diviem gadiem dodoties mūžībā 101 gada vecumā. No to dienu varoņiem starp dzīvajiem nav arī trīs olimpisko čempionu – Boba Satera (sirdstrieka), Marka Paveliča (pašnāvība) un Marka Velsa (slimība). Galvenais treneris Brūkss 2003. gadā gāja bojā autoavārijā. Viņi visi gan piedzīvoja vēl vienu izcilu slavas mirkli, jo 1980. gada ASV hokeja izlasei tika uzticēts gods iedegt olimpisko uguni 2002. gada Soltleiksitijas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. ASV hokejā joprojām lielā cieņā ir čempionu komandas kapteinis Maiks Eruzione, kurš kā vienīgais drīz pēc olimpiskā zelta lika punktu savai hokejista karjerai, pēc tam strādāja par treneri Bostonas Universitātē.

Visvainīgākais izrādījās Balderis

Helmuts Balderis nevēlējās gremdēties atmiņās par 45 gadus veciem notikumiem, sakot, ka par to jau viss esot izstāstīts un uzrakstīts. Latvijas hokeja leģenda gan piebilda, ka savos 72 gados jūtas lieliski, ko arī apliecināja pērn, kāpjot uz ledus leģendu mačā.

Foto: Evija Trifanova/LETA

Tikmēr padomijā Leikplesidas iznākums tika uztverts sakāpināti, jo zaudēts ne tikai pūstošā kapitālisma pārstāvjiem, bet tiešajiem ideoloģiskajiem pretiniekiem amerikāņiem, ar kuriem joprojām bija aukstā kara stāvoklis. Hokejistus gānīja gan komunisti ar ģenseku Brežņevu priekšgalā, gan ierindas līdzjutēji. Diemžēl lielākās šļakatas gāzās tieši pār Helmutu Balderi, jo kā gan viņš nav kļuvis par komandas glābēju, ja no viņa tas esot gaidīts. Bet ir laime nelaimē... Uz Leikplesidu Balderis devās kā Maskavas "ACSK" hokejists, bet jau nākamajā sezonā viņš kā kapteinis bija atpakaļ Rīgas "Dinamo". 

Tihonovs vēlāk atriebās Balderim, nepaņemot viņu gan uz pāris pasaules čempionātiem, gan uz 1984. gada Sarajevas olimpiskajām spēlēm, kur PSRS tika pie titula.

"Latvijas Avīzes" sazvanīts, Balderis nevēlējās gremdēties to laiku atmiņās, sakot, ka viss jau esot izstāstīts un neko jaunu pateikt vairs nevarēšot.

Arī no tā gada PSRS izlases vairāku spēlētāju – Valērijs Vasiļjevs, Valērijs Harlamovs (1981. gadā nositās autoavārijā), Vladimirs Krutovs (runā, ka nodzērās), Vladimirs Petrovs un Aleksandrs Skvorcovs – vairs nav šaisaulē...