Stefans Rāzna: Iezīmējas arvien lielāka plaisa starp parlamentu, valdību un cilvēkiem

Bebrenietis Stefans Rāzna ir ilggadējs mūsu avīzes sarunu biedrs, lasītājs un draugs. Viņš bijis Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, toreiz vienīgais zemnieks atjaunotās valsts pirmajā parlamentā, vēlākos gados – Ilūkstes novada domes priekšsēdētāja un LZS politiķa pakāpē. Esam viņu iztaujājuši arī kā pieredzes bagātu lauksaimnieku, "Teiku" zemnieksaimniecības īpašnieku un esam uzklausījuši kā balsi no Sēlijas.

Rīt balsotājam par Latvijas neatkarību jāierodas pilī, lai saņemtu apbalvojumu no Valsts prezidenta rokām – Atzinības krustu. Tas ir Rāznas kunga nopelnu pareizs vērtējums, atzinība par godīgu darbu Latvijas labā. Bet, viesojoties Stefana saimniecībā, kur viņš tikko pabeidzis sēju, pajautāsim viņam pašam.

Jau esat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni kopā ar biedriem par vēsturisko 1990. gada 4. maija balsojumu. Kā domājat, par ko jums pasniedz augsto apbalvojumu, Atzinības krustu?

S. Rāzna: No vienas puses, man ir pārsteigums. Apbalvošanai ar ordeni nepieciešami rosinātāji, bet pat nezinu, no kurienes tie nākuši. Ir nojauta, ka no lauku puses bijusi atzīšana. Tas svarīgi īpaši šajā brīdī, kad lauki tiek pamesti un tukšojas, un ar pateicību pieņemu augsto atzinību.

Esat bijis čakls zemkopis, bet sekmīgi vadījāt arī pašvaldību, jūsu vārdam bija svars reģionālajā politikā.

Kad atskatos uz savu dzīvi, pēc Augstākās Padomes deputāta laika biju nolēmis vairāk politikā neiesaistīties. Bet Ilūkstes novads jau tika pielemts pievienošanai Daugavpils novadam, un to, būdams Sēlijas patriots, nedrīkstēju pieļaut. Atgriezos aktīvā politikā, un 16 gadi, ko pavadīju Ilūkstes novada domes priekšsēdētāja amatā, ir laiks, ko atceros ar prieku. Tika daudz izdarīts. Pašvaldība kļuva par patstāvīgu un pašpietiekamu.

Bet vai to nesagrāva vienā vēzienā, ar administratīvi teritoriālo reformu?

Tā bija otrā reforma, pirmā 2008. gadā notika civilizēti, ieklausoties iedzīvotāju viedokļos. Tā ir liela atšķirība no otrās lauku pārkārtošanas, kad viss norisēja piespiedu kārtā. Pat normatīvos aktus speciāli saveidoja, lai vietējie cilvēki nevarētu piedalīties procesā. Apspriešanas gandrīz liedza ar likumu.

Bijāt arī liels sēļu lietas kustinātājs.

Sēļu lieta vienmēr ir dzīva, bijusi un būs. Tā stipri ietekmēja Ilūkstes novada izveidošanos, kad iedzīvotāji spēja nostāties pretī politiķu viedoklim pirms 20 gadiem, ka jāveido viens liels novads ar daugavpiliešiem. Arī tagad ilūkstieši izteica savas domas aptaujā, kur balsoja par Augšdaugavas novada izveidošanu, un 98% balsoja, ka novadam jāpaliek patstāvīgam. Un Satversmes tiesa ir lēmusi, ka Ilūkstes novada pievienošana neatbilst Satversmei.

Nav žēl, ka neizdevās izveidot vienotu Sēlijas novadu?

Mēs ar cīņubiedriem bijām par, bet tas, kas sanācis, ir kompromisa variants.

Jāņem vērā, ka teritoriālā reforma bija diezgan varmācīga, bet es pat apbrīnoju, kā tālaika politiķi, "Pūces reformas" īstenotāji, varēja nostāties pretī, kad prezidents rosināja latviešu kultūrvēsturisko zemju likumu, ar ko atzina Sēliju kā vēsturisku novadu. Bet ko darīt?

Neviena reforma nav mūžīga. Viss atkarīgs no pašiem sēļiem. Cik dzīva būs spīts un cik būs uzņēmības novest lietu līdz galam. Vismaz ilūkstiešos redzu, ka viņi dzīvo apņēmībā, cerībā, ka novads atdzims, ar varu netiksim piedalīti Latgalei.

Pabeidzāt sēt kviešus. Kādu sēklu savā mūžā esat centies dot dēliem, līdzcilvēkiem, novadniekiem, vēlētājiem?

Dēli ģimenē no bērna kājas tika radināti pie darba, un pūlējos iesēt viņos mīlestību pret dzimto vietu. Novadā, cik vien bija manos spēkos, centos cilvēkus virzīt pie domas, ka piederība savai vietai ir vissvarīgākā. Tas tika uzņemts caur daudziem kultūras vai ekonomiskiem pasākumiem, svētkos un ikdienā. Kopienu spēks – ir liels spēks. Piederības apzināšanās savai vietai sniedz lielus augļus un izšķirīgos brīžos liek cilvēkiem nostāties pareizā pusē, doties pareizā virzienā.

Kā pašvaldības vadītājs pirmkārt vēlējos visās lietās iedziļināties. Dokumentus nelaidu garām, uzšvīkādams rezolūciju, pirms pats nebiju izlasījis. 

Vēlmi iedziļināties zināja speciālisti un saprata, ka tā ir laba augsne diskusijām. Priecājos, ka mūsu novadā veidojās spēcīga pārvalde, atnāca daudz jaunu darbinieku, kuri visi kā viens dega par Ilūkstes novadu, bija patrioti. Blakus tam bija sēļu identitātes meklējumi. Liels notikums bija Nacionālajā bibliotēkā organizētā Sēļu diena, kurā paudām vēlmi dzīvot Sēlijā. Latvijas laikā Ilūkste bija apriņķa centrs, un skumji, ka pēc pašreizējās reformas tai nav nekāda statusa. Tā, parasts miests.

Kas jums šķiet satraucošs raibajā, trauksmainajā pasaules notikumu kaleidoskopā? Vai uztrauc globālā sasilšana un sekojošā klimata krīze, vai bažījaties par karu Ukrainā?

Visvairāk satrauc attiecības cilvēku starpā. Tās nav ne raženas, ne par draudzīgām saucamas. Tas eskalējas tālāk starpvalstu saskarsmē un rezultātā notiek trakākas lietas par klimata prognozēm. Tā varmācība, nežēlība, liekulība un meli, ko Krievija izmanto attieksmē pret Ukrainu, īstenībā ir baiss bieds visai planētai.

Visām nacionālajām valdībām būtu jādomā, kādu mikroklimatu veidot katras valsts iekšienē, attiecībās ar cilvēkiem un kādu – starp kaimiņvalstīm un tālākām zemēm. Latvijā pašlaik redzam, ka lietas daudzkārt nenotiek pareizā virzienā. Iezīmējas arvien lielāka plaisa starp parlamentu, valdību un cilvēkiem. 

Minētā novadu reforma ir klasisks piemērs, kad pilnīgi ignorē iedzīvotājus, nostājas pretī starptautiskiem likumiem, Eiropas pašvaldību hartai, kur skaidri noteikts, ka teritoriju robežu grozīšana notiek tikai ar iedzīvotāju piekrišanu.

Tas ērcina. Cilvēki izlādi taisa savā starpā. Atmosfēra uzkarsējas.

Vēlētāji neapmierināti par valsts augstāko amatpersona algu pielikumu par 50 un 75 procentiem. Kurš parastais cilvēks tādu saņēmis? Uz pretenzijām varasvīri augstprātīgi nereaģē, kaut vairāk nekā 17 tūkstoši cilvēku parakstījušies par iniciatīvu iesaldēt ministru, deputātu algas.

Tas nav pareizi, un, domāju, liela kļūda bija, ka, atjaunojot Latvijas valsti, neatjaunojām iepriekšējo pašvaldību uzbūvi divos līmeņos, apriņķos un pagastos. Esam vienīgā valsts Eiropā, kur ir vienlīmeņa pašvaldības, esam līderi ar pašvaldībām pēc teritoriālajiem izmēriem un iedzīvotāju skaita. Esam viena no nedaudzām valstīm, kur valda parlamentārā sistēma. Šādā sistēmā galvenais ir demokrātija. Bet neesam pārņēmuši labākos paraugus – kā Šveici, Austriju, kur demokrātija strādā un katrs iedzīvotājs piedalās valsts pārvaldē. Atceros, Augstākajā Padomē vara reāli atradās parlamenta rokās un katrs ievēlētais juta tiešāko saikni ar saviem vēlētājiem un pildīja viņu gribu.

Jo bija atbildīgs kā individuālā apgabalā vēlēts deputāts, kurš pierādījis varēšanu, cīnoties priekšvēlēšanās ar vienu vai vairākiem pretiniekiem.

Jā. Un 4. maija griba vispirms tika izteikta 21. aprīlī Daugavas stadionā, kad ieradās pāri 8000 visas Latvijas deputāti un pieņēma rezolūciju par uzdevumiem, ko izpildīja balsotāji par neatkarību. Tas bija milzu spēks, milzu atbildība. Šobrīd Saeima ir atdevusi varu valdībai. Augstākās Padomes laikā likumdošana tika izstrādāta augstajā namā, uz komisijām tika izsaukti ministri, visu iestāžu klerki un darbojās pēc deputātu norādījumiem. Tagad – pretēji. Likumprojektus sagatavo valdībā, koalīcijas disciplīnas ietekmē nobalso, un rezultāts ir, kāds ir. Neapmierinošs. Protams, tas notiek, lai valdībai ir ērtāk pārvaldīt valsti, un varas centralizācija ir ierocis, ar ko visu grozīt un darīt, kā iepatīkas. Ieroci darbina arī pret pašvaldībām, apslāpējot iniciatīvu, apkrāmējot ar normatīvajiem aktiem, pārbirokratizējot, uzraugot kā zem lupas. Saeimai ir jāsaņemas. Vara jāpārņem atpakaļ savās rokās. Deputātiem jākļūst patiesiem tautas kalpiem.

Tā jau nu deputāti to vēlas! Kā vērtējat pašreizējās koalīcijas padarīto? Opozīcija sauc – neesot nekādu pārmaiņu, ministriem nav politiskās programmas, ko īstenot!

Ja reformas laiž šķērsām, tad nemaz nav vērts sākt reformēt. No vienas puses, ir sāpīgi, ka mēs, tauta, nepārtraukti kritizējam un kritizējam valdību, Saeimu. Droši vien tas nedod viņiem vieglumu labi strādāt. Bet, no otras puses, tautai tas jādara. Satversme devusi tautai noteikšanu, tautai jāuzbrūk, bet ir traki, ka valstī nenotiek tā, kā vajag.

Liela problēma – lauku tukšošanās. Lauki ir pamatu pamats, bet izmirst, ejam mazumā un mazumā. Tai būtu jābūt prioritātei nr. 1.

 Jāķeras pie risinājumiem, ko darīt, lai nepieļautu tālāku tukšošanos, bet neredz, ka spertu pretsoļus.

Tagad deklarē – lauku skolas jātaisa ciet, jo cilvēku nav, nav bērnu, kas mācās. Man liekas, skoliņas jātur pie dzīvības, lai vai kas! Nekādi lieli ekonomiskie ieguvumi no aizslēgšanas nebūs, bet skolas saglabāšana nozīmē cerību, ka reiz lauki pildīsies un atdzims. Pirmskara Latvijā Kārlis Ulmanis vēra vaļā skolas gar robežu citu pēc citas un palika tautas atmiņā. Ar ko paleposies tagadējie vadītāji? Vismaz ceru, ka viņi ļaunprātīgi necenšas iznīcināt laukus.

Izglītības ministre iebildīs – lielā skolā izglītība esot daudz kvalitatīvāka nekā mazajā.

Nav taisnība, daudzas lauku skolas ir labas! Ceru, to nedara, pakļaujoties Eiropas pamācībām, vienkārši – mūsu vadītāji nav lietpratīgi. Pieļauj kļūdas. Izsaku cerību, ka ne tikai skolas augs kvalitātē, bet arī valdība!

Ar ko varam lepoties, ja Latvija visur noslīdējusi uz pēdējām vietām Eiropā, tālu iepalikusi astē Lietuvai un Igaunijai svarīgākajos rādītājos?

Domāju, Latvijai daudz ar ko lepoties. Ar folklorā stāstīto, ka esam Dievzemīte un ka mums ir priekšzīmīgi dabas apstākļi. Šeit ir diezgan mierīgi, nav pārblīvētības, nav stihiju. Daudzas valstis pasaulē mūs var tikai apskaust. 

Galvenā lieta, pašiem cilvēkiem jāapzinās, ka viņi ir valsts īstenie turētāji, veidotāji, attīstītāji un tikai ļaužu spēkos ir ietekmēt procesus augstākajā līmenī, lai parlaments un valdība darbotos Latvijas labā. Cits mums viss ir dots.

Nupat lasīju, ka esam pēdējā vietā pat pēc tūristu piesaistes, kopš atļauts brīvi ceļot.

Skumīgi, Vecrīga arī izmirst. Paejies vakaros un tāds klusums agrāk dzīvajā vecpilsētā. Bet, paldies dievam, ka mums ir miers. Lasīju, ka jaunieši aizvien atsaucīgāk uzņem obligāto dienestu armijā...

Jautājums, vai to nevajadzēja ieviest agrāk gan militāro draudu priekšā, gan domājot par jaunatnes patriotisko audzināšanu? Arī te igauņi apsteiguši Latviju, un Lietuva atjaunoja karadienestu pirms septiņiem gadiem.

Ģeopolitikā Latvija visos laikos bijusi vājais punkts. Mums ir visnelabvēlīgākais nacionālais sastāvs, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm. Mums plašāk darbojas prokrieviskie vai pretvalstiskie spēki, kas bremzē Latvijas stiprināšanas procesus. Fakti rāda, Igaunijā, Lietuvā aktīvāk noķer spiegus, bet te atkal viss ir tautas rokās. Jābūt modrākiem. Jāprotestē, ja kas nenotiek vajadzīgā virzienā. Īpaša loma žurnālistiem.

Kam jābūt nākamajam valsts prezidentam?

Pašreizējo prezidentu Egilu Levitu augstu vērtēju. 

Viņā saskatu valstiski domājošu, konstitucionālu cilvēku. Ļoti simpatizē, ka viņš atrada ceļu, kā likumīgi noteikt, kas ir Latvijas valsts. Levits Kultūrvēsturisko zemju likumā gādājis, lai sēļiem tiktu ierādīta pelnītā vieta, Sēlija atzīta par vēsturisko novadu.

 Imponē arī prezidenta vizītes un Latvijas pārstāvēšana Eiropā. Visur, kur brauc, Levits ar stāju, zināšanām izceļas.

Bet viņš nav tautas prezidents!

Tad jāmaina vēlēšanu likums.

Ja man būtu balsošanas tiesības, savu balsi liktu par Levitu.

Kāpēc pilsoņiem netiek dotas tiesības vēlēt prezidentu?

Tā tam būtu jābūt. Parlamentārās demokrātijās tas ir pamatelements, ka tauta ievēl prezidentu, un tas dod viņam nepieciešamās pilnvaras un stipru mandātu. Protams, pie mūsu valstī pastāvošās kārtības prezidents ir atkarīgs no politiķiem. Viņam jābūt apveltītam ar lielām diplomātiskām apiešanās prasmēm. Īstenībā Saeimā nedrīkstētu būt nekādas frakcijas, tie ir ievēlēti tautas kalpi, pārstāvji, lai katrs neatkarīgi izlemj. Kad runāju ar Saeimas deputātiem, uz jautājumu – vai teritoriālā ir normāla reforma? – visi, neraugoties uz partijisko piederību, bija vienprātīgi, ka nav normāla. Bet nobalsoja par, nostājoties pret vēlētāju gribu!

Tad jāmaina arī parlamenta ievēlēšanas sistēma!

Protams, jāmaina! Man nav citas pieredzes, kā tā, kā tika ievēlēta Augstākā Padome, kur man bija 120. Ilūkstes vēlēšanu apgabals, un visu deputāta darbības laiku – visciešākā saite ar katru no pagastiem, kur par mani balsoja cilvēki. 

Bija kolhozu likvidācija, zemes reforma, centos būt pasākumos, kur vien kas notika. Tagad tā nemēdz rīkoties. Partijas ir utopiski veidojumi, tām nav nekādas saiknes ar reģioniem un vēlētājiem.

Cienījamais LZS politiķi, sakiet ar savu pieredzi, kāpēc šais lietās nav pārmaiņu? Daudzās Saeimās klātesošās partijas atbalstījušas, ka tauta vēlē prezidentu, ka jāreformē kārtība, kā vēlē parlamentu, bet, lūk, "Vienotība" ir pret, un šim baļķim pāri nevar pārkāpt.

Aizkulises, kā tas veidojas, nav saprotamas cilvēkiem, bet no vēlētāju puses acīmredzami nepieciešams lielāks spiediens. Paskatījos 14. Saeimas sastāvu. Sēlijas novads tagad ir atzīts, bet Saeimā nav neviena sēļu pārstāvja! Neviena! Noteikti jābūt, ka Sēlijā pastāv atsevišķs vēlēšanu apgabals, kurā ievēlam mūsu interešu aizstāvi.