22 °C
Desmitajā sezonā TV24 raidījuma "Preses klubs" vadītāja lomā līdzās Aivim Ceriņam ir pievienojies talantīgais un harismātiskais aktieris Toms Liepājnieks.
Toms pats šo uzskata par iespēju paplašināt redzeslauku un darīt to, kas jau sen ir interesējis, jo pats ir bijis aizrautīgs "Preses kluba" skatītājs, aktīvi sekojis līdzi politiskajām aktualitātēm, pat sācis studēt politoloģiju. Toms Liepājnieks TV ēterā kopā ar skatītājiem ir katru otro nedēļu darbdienu vakaros visas nedēļas garumā, iepazīstinot ar jaunākajām aktualitātēm un procesiem Latvijā, intervējot dažādu jomu speciālistus.
Kāpēc piekriti piedāvājumam vadīt "Preses klubu"?
Tas nebija piedāvājums, tas bija konkurss. Viņi meklēja vadītājus. Mani urdīja doma, ka jāpiesakās. Gribēju paplašināt redzesloku. Ilgi atturējos, līdz pēdējā dienā tomēr pieteicos. Esmu ļoti paškritisks un nebiju īsti pārliecināts par šo lēmumu. Domāju, ko es tur darīšu, neesmu jau žurnālists. Beigās gan pieteicos un redz, kā sanāca.
Kāpēc pieteicies?
Es nevaru to izskaidrot. Es jau ilgi domāju, ka gribētu darīt vēl kaut ko papildus aktiera profesijai. Nomainīt gan ne, bet darīt vairāk un plašāk. Tas bija dzinulis.
Nevar stāvēt uz vietas visu laiku, vajag dot sev izaicinājumus. Man šis šķita pietiekami liels izaicinājums.
Vasarā man bija proves, pārbaudes, lai saprastu, vai man tas der un vai es viņiem deru. Mani vienmēr ir interesējušas arī tēmas ārpus teātra un kultūras, tieši pretēji – mani ļoti interesē tās it kā nesaistītās tēmas, kas ietekmē gan kultūru, gan teātri, gan kino. Šajā raidījumā aplūkotās tēmas būtiski ietekmē to, par ko cilvēki raksta lugas, scenārijus, par ko runā un kas ir aktuāls.
Kā, tavuprāt, tev līdz šim ar to ir veicies?
Es neesmu atlaists. (Smejas.) Man ir grūti pašam novērtēt. Ik pa laikam skatos ierakstus, analizēju, domāju, ko var uzlabot un kā to izdarīt. Katrs raidījums ir slīpēšana. Katru raidījumu vairs neskatos, bet, kad jūtu, ka kaut kas līdz galam nebija, tad noskatos un mēģinu saprast, kas par vainu. Reizēm šķiet, ka ir traki, bet, paskatoties ierakstu, nekas traks tur tomēr nav bijis. Kā jau minēju, esmu ļoti paškritisks.
Paškritika ir laba lieta, bet tad, ja tās nav par daudz, jo tā nobremzē jebkādu attīstību, tāpēc cenšos paškritikas nevajadzīgo daļu izravēt.
Kas ir izaicinājumi, ar kuriem sastopies, vadot šo raidījumu, bet par kuriem nebiji iedomājies, to uzsākot?
Galvenais izaicinājums – tas nav ieraksts, tā ir tiešraide. Man tas ļoti patīk, bet nav ko noliegt – ir izaicinoši. Arī būt nepārtraukti informētam par visu, kas notiek. Es aptuveni varu nojaust, paredzēt tēmas, par kurām man jārunā nākamnedēļ, bet norādes es saņemu tikai konkrētās pirmdienas rītā. Veids, kā es varu sagatavoties raidījumiem, – katru dienu lasot ziņas. Pirmdienas rītā saņemu tēmas, un man jau pulksten 17.00 ir "jāiet gaisā", tās ir tikai dažas stundas, nevaru nelasīt, citādi nevarēšu novadīt raidījumu. Tēmas līdz raidījumam var arī tikt papildinātas, jo ir aktualitātes, kurās informācija mainās ik pa minūtēm, notiek kas jauns, ir pieejamas jaunas ziņas. Arī viesi ik pa laikam ir cilvēki, kurus es nezinu, līdz ar to atslābt nav ne laika, ne iespējas. Mans vienīgais scenārijs ir tēmas, kas man tiek iedotas. Visi jautājumi pašam ir jāizdomā.
Man vienmēr gribas arī maksimāli izrunāt visu, kas paredzēts raidījumā, bet bieži vien tas nav iespējams, jo tad par katru tēmu nesanāktu parunāt gandrīz nemaz.
Arī no viesiem atkarīgs, cik viņi vēlas runāt par kādu konkrētu tēmu, un vārds jādod katram, lai visi viesi būtu izteikušies. Ņemot vērā, ka šī ir tiešraide, sajūta mazliet kā izrādē. Tas ir dzīvs organisms. Viss notiek šeit un tagad. Nevar ne pārmontēt, ne pārfilmēt, ne arī izgriezt ārā. Nepārtraukts adrenalīns.
Vai ir vēl kāds raidījums, kuru gribētu vadīt?
Nē, šis ir īstais! Šis ir ļoti labs! Tas liek būt formā. Talantīgie un atzītie aktieri ārpus Latvijas uzsver, ka labam aktierim ir jāzina, kas notiek pasaulē, lai to varētu nospēlēt patiesi. Tas viss jau balstās uz to, kas notiek pasaulē. Skolas gados biju ļoti informēts par to, kas notiek politikā. Pēc Covid-19, kad viss strauji mainījās, vairs tik daudz neinteresējos, bet tagad atkal esmu lietas kursā.
Vai ir bijusi situācija, kurā nezini, ko teikt?
Nē, nav tā bijis. Bet, kā ietilpināt visu, ko gribētos pateikt, tik īsā laikā, par to gan esmu domājis, un lai runāšana būtu ar jēgu.
Kas tev visvairāk patīk, vadot šo raidījumu?
Jautājumu un tēmu aktualitāte un tas, ka man ir iespēja satikt visdažādāko sfēru cilvēkus. Es nedēļā satieku aptuveni piecpadsmit un mēnesī trīsdesmit jaunus cilvēkus no dažādām jomām, ar viņiem man ikdienā varbūt nebūtu iespēja tikties un runāt. Domāju, ka jebkuram māksliniekam tas būtu interesanti un vērtīgi. Šis bija arī viens no iemesliem, kāpēc gribēju vadīt šo raidījumu. Pirms tam biju šīs pārraides skatītājs. Es nezinu, kas notiks, kā mani novērtēs un kā man klāsies turpmāk, bet plānoju te būt vairāk nekā vienu sezonu.
Kas ir sirdij tuvākā nodarbošanās?
Ļoti filozofisks jautājums. Es nevaru pateikt, ka teātris vai kino, vai aktiermeistarība. Izvēlēties kaut ko vienu, pavisam konkrētu.
Mani ļoti aizrauj dzīves un cilvēku vērošana, ko pēc tam var izmantot aktiermeistarībā, bet tiešām grūti nosaukt tikai vienu sfēru vai nodarbošanos.
Jūtos iedzīts stūrī ar šo jautājumu.
Kāpēc nolēmi izveidot Rīgas Aktieru studiju?
Gribēju, lai man kā aktierim būtu vieta, kur es varētu ar līdzvērtīgiem partneriem trenēties, attīstīt sarežģītas ainas, iestudēt izrādes. Vēl gribēju padarīt visus neaktierus (visi tie, kuri nemācās Kultūras akadēmijā) par aktieriem, šādā veidā nojaucot to robežu, kas tik sen jau ir izveidojusies, ka par aktieri kāds var kļūt, studējot akadēmijā. Arī mani studenti trenējas, ļoti cenšas, un, ja ir profesionāla attieksme, viņi var būt tikpat labi un pat labāki nekā tie, kuri studē akadēmijā. Aktiermeistarība nav ekskluzīva prece, ar ko var nodarboties daži izredzētie. Šī bija mana teorija, un tagad esmu to pierādījis arī praksē.
Šobrīd, skatoties uz studentiem, kas pie manis jau ir kādu laiku, redzot, kā viņi ir auguši aktiermeistarībā, nav iespējams pateikt, ka tie būtu neaktieri.
Liels gandarījums, arī redzot savus studentus spēlējam seriālos vai filmās.
Kādi nākotnes plāni attiecībā uz šo studiju?
Veidot ar Rīgas Aktieru studijas aktieriem jaunu materiālu, veidot jaunas izrādes, kā arī seriālus. Nav plāns šo programmu akreditēt kā studiju programmu, bet veidot to ar mērķi uz sava materiāla veidošanu, iestudēšanu, filmēšanu vai izrāžu veidošanu. Šis, manuprāt, būtu arī tas galamērķis, ko studenti redzētu, uzsākot studijas, tas dotu papildu motivāciju strādāt vairāk un kārtīgāk, lai būtu iespēja vēlāk piedalīties izrādēs vai kādā audiovizuālā darbā.
Vai tev joprojām patīk darboties Aktieru studijā?
Jā, noteikti! Šobrīd tas jau ir izaudzis par iespaidīgu projektu, ārpus viena vai divu cilvēku kapacitātes robežām, tāpēc šobrīd strādāju pie radošās komandas veidošanas, jo vienam šis darbs ir pārāk apjomīgs. Lai studija varētu augt, ir nepieciešama komanda, kas to spēj iznest. Tagad man ir cilvēki, kas palīdz ar PR un mārketingu, bet ir nepieciešami vēl cilvēki, kas varētu iesaistīties un darboties ar organizatoriskiem jautājumiem. Es šo projektu gribētu turpināt, kamēr vien būs pieprasījums. Kultūras akadēmijas programma noteikti paliks tikpat pieprasīta, bet
vajadzētu būt arī alternatīvām iespējām, kur apgūt aktiermeistarību cilvēkiem, kam nav iespēju tam veltīt četrus gadus.
Kādi ir tavi profesionālie nākotnes plāni?
Kas attiecas uz raidījumu vadīšanu – darīt to tik perfekti, lai es pats būtu apmierināts par visiem simt procentiem. Jānoslīpē prasmes līdz izcilībai. Ja runājam par Rīgas Aktieru studiju, attīstīt un novest ideju par studijas producētiem projektiem līdz galam, lai kādu divu gadu laikā būtu taustāms rezultāts. Es joprojām palieku audiovizuālajā lauciņā, to gan man nav plāns atstāt.
Toma Liepājnieka pieturzīmes
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Klausīšanās, spontanitāte, emocionāla empātija.
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez meitas, bez ģimenes.
Lielākais sasniegums darbā?
Aktiera profesijas izvēle.
Labākā atpūta vai izklaide?
Pirts.
