Par Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektoru kļuvis Kaspars Gorkšs, iepeldot daudz dziļākos un sporta pasaules cilvēkam neierastos ūdeņos. Taču var teikt, ka amatu izcīnījis sportiskā cīņā, uzvarot atlasē, kurai pieteicies 51 kandidāts.
Gorkšs ir viens no tikai dažiem Latvijas futbolistiem un pagaidām pēdējais, kas spēlējis pasaules spēcīgākajā čempionātā, proti, Anglijas premjerlīgā. Bijis Latvijas futbola izlases kapteinis, karjeru beidzis 2017. gadā un jau nepilnu pusgadu vēlāk iesēdies Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidenta krēslā. Tajā gan noturējies vien pusotru gadu, pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem biedri balsojumā izteica neuzticību Gorkšam, kurš vēlējies ieviest pārmaiņas, bet, kā runā futbola cilvēki, vājā vieta bijusi spēja iziet uz kompromisiem. Šī pieredze noteikti deva daudz vērtīgu atziņu. Gorkšs ātri atrada jaunu izaicinājumu un kļuva par Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas izpilddirektoru. Uz futbola sabiedrību arīdzan nav apvainojies un iesaistījies Jūrmalas kājbumbas attīstībā.
Paralēli visām aktivitātēm atsāka studijas Latvijas Universitātē, ko pameta 2000. gadu sākumā futbola dēļ, un absolvēja Juridisko fakultāti. Jau līdz tam bija ieguvis pieredzi biznesā publiskās ēdināšanas sektorā.
Kasparu Gorkšu par savu draugu kādā intervijā nosaucis partijas "Latvijas attīstībai" viens no līderiem Edgars Jaunups. Šāda mēroga draugs noteikti nenāk par sliktu, lai atrastu savu vietu dzīvē, taču ir viena nianse – sportisti politikā var iekļūt, pateicoties uzvārdam (saraksts būtu garš – Anete Jēkabsone-Žogota, Viktors Ščerbatihs, Mihails Zemļinskis, Ivans Klementjevs u. c.), bet tādā organizācijā kā LDDK sporta karjeras laikā gūtie panākumi nedod nekādas priekšrocības. Gorkšs, noprotams, bijis uzrunāts, lai iesaistītos politikā, taču nav izmantojis iespēju.
Kaspars Gorkšs pa spalvai nekad nav glaudījis. Piemēram, reiz izplatīja atklātu vēstuli pret komandas biedru Latvijas izlasē Artjomu Rudņevu, kurš bija noniecinājis latviešu valodu.
Šaubas. Kāds būs pusmiegā pieņemtais budžets
Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns pēc šī gada valsts budžeta pieņemšanas līdz ar rīta gaiļiem uzsvēra, ka esot uzstādīts jauns budžeta izskatīšanas ilguma rekords – 23 stundas un 56 minūtes.
Taču pirms četriem gadiem līdzīgā situācijā Smiltēns tviterī paudis pavisam ko citu: "Kas par murgu, kas šobrīd notiek Saeimā? Nakts budžeti agrāk grāva Saeimas reputāciju, tādēļ bija panākta "džentlmeņu vienošanās", ka turpmāk naktī nestrādās! Pirmkārt – lai deputāti būtu adekvāti lēmumu pieņemšanā! Otrkārt – cienot sabiedrību un žurnālistus, kas seko sēdei!" Kur pazuda "džentlmeņu vienošanās", un kāpēc valstij svarīgāko likumu nevarēja pieņemt divās dienās ar skaidru galvu?
Daļa deputātu un arī pa kādam klātesošam ministram ik pa laikam iesnaudās. Bet, piemēram, opozīcijas deputāts Juris Jakovins paziņoja, ka viņš, kaut negulējis, joprojām ir mundrs. Esot sevi uztrenējis kopš jaunības, kad pa nakti braucis tirgot tulpītes uz Ļeņingradu – pa dienu tās pārdevis, bet pa nakti braucis atpakaļ uz mājām. "Divas "sutkas" tā, ka "spičkas" jāliek iekšā acīs, bet rūdījumu tas iedeva," deputāts stāstīja TV3 ziņās. Arī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš uzskata, ka viena negulēta nakts, kuras laikā deputāti triecientempā centās izskatīt vairāk nekā 200 priekšlikumu, neesot nekas īpašs, jo viņš, būdams Eiropas Parlamenta deputāts, spējis strādāt pat četras diennaktis.