8 °C
Cilvēks. Ne tikai diplomātu valodā. Gadījumi, kad ministra kandidātam izdodas iegūt ne vien koalīcijas atbalstu, bet arī lielas daļas opozīcijas deputātu balsu, nav nemaz tik bieži.
Taču par (pašlaik) bezpartijisko Baibu Braži ārlietu ministra amatā piektdien Saeimā balsoja ne vien "Jaunā Vienotība", Zaļo un zemnieku savienība un "Progresīvie", bet arī "Apvienotais saraksts" un "Latvija pirmajā vietā". Kopā – 66 balsis. Nacionālā apvienība atturējās, vairāk gan to pamatojot ar neuzticību "Jaunajai Vienotībai", ne pašai kandidātei. Pret bija vienīgi "Stabilitātei" frakcija.
Par Braži vairāk zināms kā par diplomāti un gandrīz nekas par viņas politiskajiem uzskatiem, ko līdzšinējā darba specifika arī īpaši nav ļāvusi atklāt.
Dažas interesantas detaļas gan pēdējā laikā parādījušās. Piemēram, "LPV" līderis Ainārs Šlesers soctīklos izplatīja bildi, kur tagadējā ministre redzama sēžam uz dīvāna starp diviem citiem pašreizējiem Šlesera partijas biedriem – Vili Krištopanu un Līgu Krapāni. Foto acīmredzot tapis pirms vairāk nekā 25 gadiem, kad Baiba Braže (tolaik Laizāne) bija "Latvijas ceļa" premjera Viļa Krištopana komandā. Te gan jāatzīmē, ka ārlietu padomnieka pozīcijai ierasti tiek meklēti nevis premjera partijai pietuvināti cilvēki, bet karjeras diplomāti. Mainoties valdībai, viņi nevis iesaistās politikā, bet atgriežas ārlietu dienestā, kas ir tieši Bražes stāsts. Lai gan viņa ir ieņēmusi nozīmīgus amatus, piemēram, bijusi vēstniece Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē,
tomēr plašāk Baibas Bražes vārds izskanēja 2020. gadā, kad viņa tika iecelta par NATO ģenerālsekretāra vietnieci publiskās diplomātijas jautājumos (šo amata nosaukumu latviešu valodā oficiāli lieto Ārlietu ministrija, angliskais nosaukums – "Assistant Secretary General of NATO"). Tolaik tas atzīmēts kā ievērojams panākums un mūsu starptautisko pozīciju stiprināšana.
Iepriekš publiski no Bražes bija dzirdama diezgan sausa diplomātiskā valoda, bet pēdējā laikā esam ieraudzījuši arī kaut ko citu. Viņa sniegusi vairākas intervijas, kur vairāk stāsta par savu personīgo dzīvi. Taču vēl zīmīgāks ir stils, kādā viņa sākusi komunicēt soctīklos. Februārī Braže tviterī ļoti aktīvi iesaistījās diskusijās par NATO līguma 5. pantu, savus oponentus apzīmējot kā "dīvāna ekspertus": "Aktivizējušies dīvāna eksperti par 5. pantu. Prieks, ka interesē un ka diskutē. Žēl, ka steiga un virspusējība." Vēlāk gan viņa piebilda, ka to nevajagot uztvert kā apvainojumu:
"Nu nē, dīvāna eksperti nav apvainojums – tā ir norma, tādi esam visi tajās jomās, kurās nespecializējamies. Nemaz neslēpju savu dīvāna eksperta statusu mākslas, kultūras un vēl lielā vairumā jomu."
Lai apliecinātu teikto, diplomāte tiešām nekautrējās arī pati atzīmēties kā "dīvāna eksperte", turpat tviterī izsakoties par viņai tālu tēmu – futbola stadionu Lucavsalā: "Mans rīdzinieces viedoklis. Arī 3x apdomājot, bezcerību radošs lēmums. Kāpēc gan maksāt nodokļus Rīgā, ja šādi tērē. Varbūt tomēr jau esošajos stadionos rādīt labas spēles, lai nāk skatītāji? Laikam palaidu garām, ka LFF Vadima Ļašenko vadībā izceļas ar izciliem sasniegumiem." Savukārt to, ka viņa gatava runāt tiešu valodu, apliecina šis Krievijai veltītais ieraksts: "Melojošā teroristu valsts."
Mācība. Sāk vētīt eksportētājus uz Krieviju
Saskaroties ar sabiedrības kritiku par sadarbības turpināšanu ar Krieviju un politisko spiedienu, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) beidzot ķērusies pie to biedru vētīšanas, kas turpina savas produkcijas eksportu uz Krieviju. Patlaban LTRK biedru sastāvā ir 25 uzņēmumi, kas eksportē preces vai pakalpojumus uz Krieviju un Baltkrieviju. Starp tiem ir astoņi loģistikas uzņēmumi, pieci medicīnas un farmācijas uzņēmumi, divi tekstila uzņēmumi, divi pārtikas uzņēmumi, bet vēl astoņu uz agresorvalstīm eksportējošo uzņēmumu eksporta portfelis uz minētajām valstīm tiks precizēts sarunu gaitā. Jāpiebilst, ka uz Krieviju joprojām eksportējošo uzņēmumu skaits pagājušā gada decembrī bija 143, tātad daudz mazāk nekā pērnajā vasarā, kad šādu uzņēmumu bija 307.
LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš izteicies, ka LTRK padome lēmusi pārtraukt attiecības ar tiem uzņēmumiem, kas atteiksies pamest Krievijas tirgu.
No teiktā gan nebūtu jāizdara secinājums, ka tuvākajās LTRK padomes sēdēs plūdīs asinis un asaras – no uzņēmumiem tiks prasīts iesniegt plānu, kā paredzēts pārtraukt sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju. Vēl tiks noteikts termiņš, bet pati izslēgšana no LTRK rindām sekos tikai tad, ja uzņēmums atteiksies pamest Krievijas tirgu vai nepildīs savus solījumus izdarīt to noteiktā termiņā. Tā kā uzņēmēji labi saprot, ka alternatīvu klientu un eksporta tirgu atrašana nav nedēļas vai mēneša jautājums, tad jādomā, ka vienošanās tiks panākta par termiņiem, kas būs vismaz gadu ilgi. Endziņš izteicies, ka līdzšinējās sarunas ar minētajiem uzņēmumiem lielākoties bijušas pozitīvas un tie uzņēmēji, ar kuriem apspriedies pats Endziņš, pauduši gatavību pamest Krievijas tirgu.
LTRK padomes sarunas ar publikas nežēlastībā nonākušo uzņēmumu grupu parādīs, kas tiem ir svarīgāks – Latvijas sabiedrības attieksme un būšana LTRK rindās vai "garais krievu rublis".
Bažas. Tējas sēne – vai sprādzienbīstams ierocis?
Sašutuma vilni sociālajos tīklos pagājušajā nedēļā sacēla kādas sievietes ieraksts mikroblogošanas vietnē "X", ka sprāgusi uz galda nolikta tējas sēnes dzēriena pudele, ietriecot metāla korķa asās malas mājasmātes sejā. Ierakstu papildina uzskatāmi fotoattēli – vaigs savainots līdz asinīm. "Divas pudeles sprāga – viena izsita caurumu griestos, otra – sejā," raksta sieviete, izsakot pieļāvumu, ka produkts ir pārrūdzis un iepakots neatbilstošā iepakojumā.
Komentāros lasāms, ka "Kombuča dzīvības dzēriens", kas bijis pie vainas, izrādās, ir sprādzis arī citkārt – kādam darba telpās, citam uz grāmatplaukta,
bet viens komentētājs pat liecina – tējas sēnes dzēriena pudele esot sprāgusi ledusskapī.
Citi savukārt mudina cietušo pievērst uzmanību produkta etiķetei, kur skaidri norādīts, ka dzēriens ir nepasterizēts, un īpaši lieliem burtiem izcelts, ka tas jāuzglabā temperatūrā no +2 līdz +6 grādiem, kas tātad noteikti nav istabas temperatūra. Dabiski gāzētos, nepasterizētos produktos siltumā turpinās rūgšanas process.
Ļaudis tomēr apšauba, vai stikla iepakojums būtu īstais šādam dabiskam, gāzētam dzērienam, bet galvenais – vai būtu pieļaujams šādu pudeli noslēgt ar klasisko aluspudeļu korķi. Pretēji kādā komentārā minētajam, ka interneta meklētāja rezultāti liecina – citviet pasaulē ražotie kombučas dzērieni netiek noslēgti ar vienkāršu asmalu alus korķi, "Latvijas Avīze" pārliecinājās, ka šādi korķi tomēr tiek izmantoti arī dabiskiem kombučas dzērieniem, un Latvijas ražotāja risinājums nav unikāls.
Reaģējot uz iedzīvotāju bažām, Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) apturēja "Kombuča dzīvības dzēriena" ražotni, kas pieder uzņēmumam "LKOM", tomēr jau pēc divām dienām tās darbība tika atjaunota.
PVD Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītājs Māris Eiklons skaidrojis, ka viens no uzņēmumam uzdotajiem pasākumiem bijusi pudeļu atbilstības nodrošināšana. Uzņēmumam bijis jāveic spiediena pārbaudes, lai noskaidrotu, vai spiediens, kas rodas pudelē uzglabāšanas laikā, ir atbilstošs normām, kā arī citas pastiprinātas pārbaudes pudelēm.
Spriežot pēc tā, ka darbība tikusi atjaunota, šos atbilstības testus "LKOM" ir izturējis.
Lai arī Latvijā jau gadiem ir pazīstama tējas sēne, kas daudzās mājās mitinās uz galda virtuvē un "ražo" ieskābenu padzērienu, veikalu plauktos ar savu smalko nosaukumu "kombuča" tā ir parādījusies samērā nesen. Tādēļ ne visiem pircējiem ir pieredze, cik svarīgi ar dzērienu apieties atbilstoši ražotāja norādēm. Un arī ražotāji, iespējams, varētu piedomāt par konkrētā produkta lietotājiem maksimāli drošu iepakojumu. Vai kompromiss tiks meklēts?
Darījums. Drosmīgs vai minhauzenisks projekts?
Pagājušajā nedēļā Rīgas dome pieņēma lēmumu, kas tiks apspriests, slavēts un pelts vēl vismaz desmit gadus. Proti, dome izšķīrās par vairāk nekā desmit hektāru Lucavsalā nodošanu bezatlīdzības lietošanā Latvijas Futbola federācijai (LFF) uz pieciem gadiem, lai tā sāktu multifunkcionāla un moderna futbola stadiona celtniecību.
Patiesību sakot, pēc pieciem gadiem rīdzinieki un pilsētas viesi, tieši tāpat kā šobrīd, visticamāk, varēs joprojām būt neapmierināti ar moderna stadiona neesamību Rīgā, jo nekāda stadiona vēl nebūs.
Savukārt saniknotie Lucavsalas mazdārziņu īpašnieki atkal varēs rīkot jaunas protesta demonstrācijas, jo izšķirošais lēmuma brīdis – būt vai nebūt jaunam stadionam Rīgā – pienāks nākamā domes sasaukuma laikā.
Pašlaik piešķirtie pieci gadi LFF ir doti, lai radītu visu nepieciešamo projekta dokumentāciju – stadiona projektu, būvniecības finansiālo pamatojumu un tālākās eksistences ekonomisko pamatu, kā arī risinājumus vienam no visvairāk apspriestajiem un kritizētajiem tā atrašanās vietas aspektiem – nepieciešamajiem transporta savienojumiem Lucavsalā. Galīgais un izšķirošais lēmums par zaļās gaismas došanu būvniecībai būs jādod domei, ko ievēlēs 2025. gada vēlēšanās. Labvēlīgas atbildes gadījumā pats agrākais, kad stadions varētu tikt uzbūvēts un nodots ekspluatācijā, pēc LFF aplēsēm, ir 2027. gads.
Savā pašreizējā stadijā futbola stadiona iecere radījusi virkni neatbildētu jautājumu. Pirmkārt, bažas rada tā būvniecības finansējums – šobrīd aplēstās izmaksas ir 44 miljoni eiro, taču saskaņā ar Latvijas būvniecībā pamatīgi iedēstītām tradīcijām neviens projekts netiek uzbūvēts par sākotnēji paredzēto summu. No kurienes šī nauda nāks, pagaidām nav zināms – 12 miljonus ir apsolījusi Eiropas Futbola federāciju asociācija, bet 32 miljoni vēl kaut kur jāatrod.
Tikpat neatbildēts pagaidām ir arī jautājums par projekta ekonomisko dzīvotspēju – LFF sola, ka stadiona uzbūvēšanas gadījumā Latviju gadā apmeklētu vismaz par 40 000 tūristu vairāk, kas ekonomikā ienestu papildu 35 miljonus eiro.
Visbeidzot, pamatīgas šaubas radījis arī jautājums par Salu tilta un tam blakus esošo ielu spēju novadīt paredzētos 16 000 skatītāju (tāda ir paredzētā stadiona ietilpība) un viņu transportu, tādēļ tiek jautāts, vai stadions neprasa vēl viena tilta būvniecību, kas savienotu Lucavsalu ar Pārdaugavu. Visi šie neatbildētie jautājumi un pamatīgās naudas summas, kas nepieciešamas, likušas dažiem ieceres kritiķiem nosaukt to par minhauzenisku projektu.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Ieva Ēvalde, Olafs Zvejnieks.
