15.2 °C
Izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā apzināta uztura un fitnesa treneres Zanes Krēsliņas vasarīgo debijas romānu "Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi". Ar autori sarunājas kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Lilijas dzīve šķiet laba – viņai ir darbs, vīrs, kurš viņu mīl, un Lilija ir pārliecināta, ka arī pati mīl Krisu. Tomēr jaunā sieviete apšauba savu laulību, cieš no trauksmes, darbs sporta klubā nav sapņa piepildījums un dažādu psihoterapeitu dīvānā pavadīts vairāk laika un vizītēm izdots vairāk naudas, nekā gribētos atzīt pašai sev un citiem. Zīmīga sapņa iespaidā Lilija kādu dienu izlemj doties brīvprātīgo darbā uz Franciju. Ne jau lai pamestu Krisu, bet gan lai atrastu pati sevi. Trīs mēneši atšķirīgā vidē ļaus tieši līdz trīsdesmitajai dzimšanas dienai nonākt pie atbildēm par sevi, laimīgu dzīvi un attiecībām – vismaz tā viņa cer. Lilija ne tikai apgūst izslavētās franču virtuves noslēpumus, bet arī mācās pārvarēt šaubas un uzdrīkstēties noticēt. Tomēr – vai viņa ir gatava pārmaiņām, ko šis ceļojums atnesīs?
Zane, lai mazliet iepazīstinātu ar jums: esat fitnesa un apzināta uztura trenere. Vai atceraties, kā izvēlējāties savu profesiju?
Ļoti agrā vecumā es noteikti nebūtu domājusi, ka kļūšu par treneri, gribēju kļūt par mākslinieci. Mamma mani centās vairāk virzīt pirmās ģimnāzijas un racionālas profesijas virzienā, es tam ļoti pretojos un iestājos mākslas vidusskolā, tomēr ceļš līdz mākslai īsti neaizveda. Tad uz gadu paņēmu pauzi un šajā laikā ļoti iedvesmojos no sporta, svara zaudēšanas. Ļoti gribēju izstāstīt šo stāstu arī citiem, parādīt, ka tas tiešām ir iespējams. Tad sāku mācīties par ēšanas treneri, savukārt pēc tam sāku apgūt arī rakstīšanu.
Iestājāties Literārajā akadēmijā. Kā jūs teiktu, ko šīs mācības deva?
Man šķiet, mums vienmēr ir bail, ko kāds cits pateiks par tavu darbu. Literārā akadēmija ļāva it kā izkāpt pašam no sevis ārā, ar interesi lasīt citu darbus, nebaidīties un novērtēt to, ka kāds raksta labāk par tevi, nevis ļaunojoties, bet iet savu ceļu. Es teiktu – tas iemācīja mijiedarbību ar citiem cilvēkiem. Tagad saprotu arī to, ka un kā grāmatai jāveido struktūra.
"Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi" patiesībā nav jūsu pirmā grāmata. Vispirms pie lasītājiem nonāca apzinātai ēšanai veltītā grāmata "Ēd un baudi", kas tieši saistīta ar darbu. Kā izlēmāt izmēģināt spēkus daiļliteratūrā?
Sākumā man nebija domas, ka nepieciešama tieši grāmata. Nebija tā, ka man gribētos kaut ko paliekošu, ko varētu paņemt rokās – bet bija vēlme izstāstīt stāstu.
Tā rakstīju gan pirmo grāmatu, gan šo, publicējot pa gabaliņam internetā. Kādā brīdī rakstiņu internetā palika pārāk daudz un tie šķita šādam formātam pārāk gari, tad pamanīju, ka rakstu katru dienu, un cik tad ilgi to visu liksi internetā? Tas bija impulss pirmajai grāmatai. Līdzīgi varētu teikt arī par romānu – lai gan pirms tam teicu, ka nekad nerakstīšu romānu.
Nekad nesaki nekad, vai ne. Kā jūs pati teiktu, par ko ir jūsu grāmatas, vai tām ir kāda saistība, neraugoties uz atšķirīgajiem žanriem?
Jā, es domāju, ka tās ir būtībā diezgan līdzīgas. Abas runā par mīlestības meklējumiem, sievietes iekšējo vajadzība pēc mīlestības. Saistībā ar ēdienu skaidri pierādījies – daudzas ēšanas problēmas ceļas no tā, ka mēs īsti nejūtamies savā ādā, jo nejūtamies mīlētas, un šis motīvs noteikti ir gan pirmajā grāmatā, gan tagad romānā.
Vai par nejušanos savā ādā runājat pati no savas pieredzes?
Rakstnieki parasti noliedz saistību ar saviem tēliem, sakot, ka viss grāmatās notiekošais ir izdomāts, tomēr es domāju, ka ikvienā grāmatā ir kāda daļa autora. Protams, mans romāns nekādā gadījumā nav biogrāfisks, bet abās grāmatās ir daļa no manis. Visu dzīvi esmu meklējusi harmoniju ar sevi, man tas ir izdevies, taču tas nebija viegli un ātri – droši vien nevienam tā nav, jo, ja mēs jau piedzimtu gatavi un harmoniski, tad mums te, uz Zemes, nebūtu ko darīt. Turklāt šis process turpinās, nav tā, ka vienreiz atrodam harmoniju, un tas tad ir uz visu dzīvi. Jo mainās apstākļi, un maināmies mēs.
Vienmēr jautāju autoriem, cik viegli bija izdomāt saviem tēliem vārdus.
Par galvenajiem varoņiem zināju uzreiz – viņi man no paša sākuma bija Lilija, Kriss un Rafaēls, šī informācija patiešām pati atnāca, gluži kā filmās reizēm mēdz rādīt.
Tieši Franciju Lilijas apgaismības ceļojumam izvēlējāties, jo?
Francija man ļoti simpatizē. Tam nav nekāda racionāla izskaidrojuma, es tur vienkārši ļoti labi jūtos.
Nav arī tā, ka būtu apceļojusi visu valsti, bet noteikti gribētu to izdarīt. Pirmoreiz uz Franciju aizbraucu kopā ar tēti, varbūt tas iespaidoja, bet man šī zeme patīk arī saistībā ar ēšanu patīk – francūži ir vieni no slaidākajiem cilvēkiem pasaulē. Tā parādījās interese, sāku mācīties franču valodu.
Ko jums pašai vislabāk patīk lasīt?
Man laikam patīk viss – varbūt tagad, kopš esmu kļuvusi par mammu, būtu grūti lasīt asiņainus trillerus, gribas vairāk gaišā, pozitīvās beigas. Jums bija brīnišķīga grāmata, gan pusaudžiem, "Mana kolosālā dzīve", to lasot, visu laiku smaidīju. Tāpat man patīk Žoela Dikēra detektīvi, protams, Džoanas Roulingas "Harijs Poters" – to lasu katrus Ziemassvētkus, lai gan man jau ir 30 gadu. Agrāk ne pārāk daudz lasīju latviešu autorus, bet to vajag darīt, valoda ir pilnīgi atšķirīga nekā tulkotajiem romāniem.
Kas jums rakstot šķita pats aizraujošākais, un kas – pats sarežģītākais?
Aizraujošākais vienmēr ir sākums, pirmās nodaļas, doma, ka tūliņ taps bestsellers (smejas). Es arī nevaru teikt, ka rakstīt ir grūti – vienkārši ņem un raksti, tam vienkārši vajadzīgs laiks – nu varbūt vēl disciplīna. Ne vardarbīga disciplīna – ja tev kaut kas patīk, tad vienkārši sevi saprātīgi disciplinē, lai atrastu tam laiku. Grūtākais, man šķiet, ir pabeigt grāmatu, atrast tai lasītāju. Man līdz šim bijusi pieredze tikai ar ēšanas grāmatu, protams, tas bija citādi.
Man šķiet ļoti interesanti tas, ko sakāt par sevis disciplinēšanu.
Laikam esmu ļoti emocionāla, tādēļ man disciplīna ir vajadzīga. Pēc savas pieredzes teiktu – ikvienam, kam nepieciešams sakārtot galvu, jāsāk sportot, turklāt nevis vienkārši pastaigāties, bet tiešām jāiet trenēties, tas ļoti ietekmē gan pašvērtējumu, gan domas. Es ļoti jūtu – ja neesmu kārtīgi izkustējusies, tad nevaru arī rakstīt; tikko esmu izkustējusies, tā arī domas sāk labāk rosīties. Tādēļ, ja kādam trūkst pašdisciplīnas, ir labi iekļaut savā ikdienā sportu – atkal ne jau pārspīlējot, divas, varbūt reizes nedēļā. Citu hobiju man nemaz īsti nav – pavadu laiku, lasot grāmatas, rakstot, ejot pastaigāties ar suni un sportojot. Ja atliek laiks, labprāt reizi gadā kaut kur aizceļoju. Man patīk arī strādāt ar cilvēkiem, un tā tā dzīve paiet.
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.
