19.1 °C
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā visu vasaru aplūkojami mākslinieku grupas "Maigās svārstības" gan vecāki, gan pavisam jauni darbi. Izstādē piedalās Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks un Edgars Vērpe, no leģendārā sastāva šoreiz iztrūkstot tikai Aijai Zariņai. Vēl no sākotnējā izstādes nosaukuma notrūcis vārds "maigās", līdz ar to aizvedot pie izstādes centrālā jautājuma: kur pazudis maigums?
Kādu laiku, šķiet, līdz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādes "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991" atklāšanai šī gada sākumā, bija noklususi "Maigo svārstību" grupa. Tiesa, mākslinieki aktīvi strādāja un strādā joprojām, tikai ejot katrs savu ceļu, tādēļ šī izstāde Rotko centrā ir divtik īpaša, jo ir kā svinīga grupas atkalsatikšanās. To visnotaļ apliecina lielais balto liliju klēpis, kas foajē mana apmeklējuma laikā raudzījās pretim grupas vēsturiskajai fotogrāfijai.
"Svārstību" izstādes laika līnija sākas vēl pirms mākslinieku apvienošanās grupas izstādei kādreizējā izstāžu zālē "Latvija" 1990. gadā. Proti, gluži kā ievadvārdus saka Edgara Vērpes figurālā kompozīcija "Cīņa" (1989), kurai blakus autora nesenāks darbs "Transformācija" (2015), netieši ilustrējot arī paša autora pārmaiņas izteiksmes līdzekļos, virzoties uz zināmu lakonismu. Pie pretējās sienas sēd Sandras Krastiņas horizontālajā triepienā mītošie saullēkta un saulrieta vērotāji, kam blakus "Miegs" (1988). Šajā gleznā delikātums caurstrāvo visu ķermeni, kulminējot mazajā pirkstiņā, savukārt no pašas figūras kā gaismas laukums staro maigums.
Gluži kā grāmatas pirmā nodaļa, ekspozīcijas pirmā daļa iesāk ar visnotaļ lielu jautājumu par cilvēka dabā mītošām mūžīgajām svārstībām: no brutalitātes līdz labsirdībai.
Uzreiz nākas pieminēt arī smalki izsvērto izstādes iekārtojumu, kurā spēcīgi strādā ne tikai gleznu pretnostatījumi, bet arī diagonāles, kas veidojas no zāles vidus, raugoties uz turpmākajām sienām. Piemēram, jau izstādes sākumā sabalsojas Edgara Vērpes pie dažādām sienām esošie darbi vai Sandras Krastiņas "Miegā" ar Ievas Iltneres "Karavadžo" un citi. Atšķirīgo autoru gleznas izstādē veido vienotu skaņdarbu, kurā dažādi nospiesti taustiņi komponē tā plūdumu. Jeb, kā to raksturo izstādes kuratore Sandra Krastiņa, autoru kopīgo laika sajūtu.
Laika sajūtu sastindzina Ievas Iltneres jaunākie darbi "Marija", "Eņģelis", "Fenomens" un "Karavadžo" (visi 2023), jo, stāvot tiem pretim, no to viegluma gribas aizturēt elpu. Marija ieģērbta militārajā apģērbā, tai galvā ir ķivere, kas pieglausta noliektajai galvai, savukārt kājās slēgti, tumsā slīgstoši apavi. Ap galvu Marijai ir šķietams vakuums, kā apdullinājums no apkārt notiekošā. Tā noteikti jūtas daudzi no mums. Ieva Iltnere nesenā intervijā saka: "Mākslinieks jau visu projicē. Viņš jau nevar aizbēgt ne no sevis, ne no pasaules. Viņš projicē to visu." Savukārt pretim Ievas Iltneres sastindzinātajam laikam izstādīts Edgara Vērpes "Gruz 200" (2017), kas ar gluži dārdošu kvalitāti pārrauj jebkuru domu kluso plūdumu.
Skatiens slīd no viena darba gala līdz otram, mēģinot saprast, no kura stūra to sākt lasīt. Tā šaudoties un neviļus atkāpjoties, darbs ieguļas apziņā kā biedējošs kopums.
Pirmspēdējā izstādes nodaļā skatāmi Jāņa Mitrēvica šogad veidotie darbi, kompozīcijas "Karš 1", "Karš 2", "Karš 3" un "Karš 4" (visi 2023). Nesasprindzinātas cilvēku kājas un rokas ievietotas abstraktās, bet rūpīgi aprēķinātās kompozīcijās, kas vietām peld, vietām grimst vai uznirst no eļļas krāsu laukumiem. Blakus tiem – Ģirta Muižnieka gleznas. Par Ģirta Muižnieka darbiem, šķiet, varu vien ieteikt lasīt un lasīt Ivara Runkovska rakstu no māksliniekam veltītās grāmatas "Fragmenti no Ģirta Muižnieka gleznu formu uztveres enciklopēdijas", kas tiešsaistē pieejams "Artteritory.com".
Tuvojoties noslēgumam, spēcīgu uzsvaru izstādes ritējumam uzliek Sandras Krastiņas gleznotie T krekli, kas pirmajā asociācijā saistās ar Hermaņa Niča darbiem, kas vēl ne tik sen bija redzami izstādē "Orģiju un mistēriju teātris" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, taču tā ir vien sakritība. Darbi tikuši izstādīti arī galerijā "Māksla XO" personālizstādē "Viena vienīgā vienība" vēl pirms skandalozā Niča izstādes. Nekāds noslēpums nav darbu sociālpolitiskais fons, kas raksturīgs arī pārējai "Maigo svārstību" grupai kopumā.
Izstādes noslēgumā, kā pēc labas filmas tukši veroties subtitros, iespējams nokļūt tumšajā Ģirta Muižnieka telpā "Nonfinito" (2015), kas saliek visus punktus uz "i". Saldajam ēdienam aicinu ielūkoties arī izstādes katalogā, kurā redzams brīnišķīgais Ģirta Muižnieka "Maigo svārstību" izstādes ielūgums. Tā varētu būt arī izstādes uzdotā jautājuma atbilde – maigums pazudis mūsos pašos. Vienlaikus, jau faktā, ka mākslinieki joprojām izstādās kopā, rodams arī vētrainu svārstību mierinājums – kopības sajūta un māksla, kas abi ir neizsmeļami enerģijas avoti.
