Līdz 15. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma izstāde "Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023" (kuratore – Elita Ansone). Tajā eksponēti 48 dažādu paaudžu Latvijas mākslinieču glezniecības, grafikas, fotogrāfijas, instalāciju un video darbi, kas radīti no 20. gadsimta 60. gadiem līdz pat 2023. gadam.
"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja mākslinieci un bērnu grāmatu ilustratori Elīnu Brasliņu, kuras darbs no instalāciju sērijas – grāmatas "Kailais ierocis: 9 vingrinājumi feminisma diskursā" – apskatāms šajā izstādē. Jāuzsver, šī nav pirmā reize, kad māksliniece savos darbos runā par feminismu, jo tā viņai tuva tēma. Ar Elīnu Brasliņu gan sarunājamies ne tikai par nozīmīgo izstādi, kas vēsta par sievietes dzīvi dažādos aspektos, bet arī par bērnu grāmatu mākslu, jo māksliniece ilustrējusi vairāk nekā divdesmit grāmatu, ir Edmunda Jansona režisētās animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" (2019) māksliniece. Turklāt jau šonedēļ atvēršanas svētkus piedzīvos viņas un Luīzes Pastores jaunākā grāmata "Slepenā parole. Izlaušanās no pils", kas iznāk sērijā "Mākslas detektīvi" ("Neputns").
– Izstādē skatāmi aptuveni 50 mākslinieču darbi, tajā skaitā arī jūsu darbs. Kādēļ jums bija svarīgi piedalīties?
E. Brasliņa: – Šī nav pirmā feministiskās mākslas izstāde, kurā piedalos. Pirms tam bija sadarbība ar kuratori Janu Kukaini, kas darbojas šajā lauciņā, man bijusi arī personālizstāde, kurā esmu apskatījusi šīs tēmas. Tas ir man svarīgs virziens mākslā, tie ir jautājumi, kas, par spīti tam, ka par tiem tiek runāts un esam spēruši lielus soļus pretī dzimumu vienlīdzībai, tomēr joprojām ir aktuāli, joprojām sadzīviskā līmenī ir dažādas lietas, kas nav atrisinātas. Māksla ir viens no veidiem, kā var mēģināt vismaz parādīt, kas sāp, kas nepatīk un par ko vajadzētu padomāt sabiedrībai.
– Pastāstiet, lūdzu, mazliet vairāk par savu darbu, kas apskatāms izstādē.
– No darbiem, ko piedāvāju izstādei, kuratore Elita Ansone izvēlējās tieši šo, jo tajā cita starpā ieskicēju arī nepieciešamību lasīt teorētisko literatūru. Mans konkrētais darbs tapa kā oriģināldarbs, kad studēju Mākslas akadēmijā maģistrantūrā. Pie pasniedzēja mākslinieka Kristapa Ģelža, studējot kompozīciju, bija uzdevums uztaisīt grāmatu, un radās darbs "9 vingrinājumi feminisma diskursā" – ar krāsotām plastilīna lellītēm izspēlēju dažādus scenārijus, un tā bija mana feminisma lietošanas instrukcija. Darbs ir mazliet pašironisks.
Ir sievietes ķermenis, kas Rietumu mākslā nereti atklājas vīrieša skatījumā, estetizējot kailķermeni, un mani piedāvājumi ir tādi – kā sieviete pati ar šo savu kailo ķermeni var atgūt sevi atpakaļ.
Darot šos vingrinājumus, izmantot arī pati savu kailo ķermeni, bet varbūt izvairīties no šī objektivizējošā aspekta. Protams, paliek jautājums, vai tas iespējams.
– Kādi ir jūsu iespaidi par šo izstādi?
– Izstādi apmeklēju kopā ar savu mazo meitiņu un noteikti nākšu vēlreiz, jo daudz ne tikai skatāmā un klausāmā, bet arī lasāmā. Dzinos pakaļ trīsgadniecei un pacietīgi skaidroju, ka izstādē neko nedrīkst aiztikt, – sevišķi Sarmītes Māliņas kārdinošās lūpukrāsas –, toties var tumšā istabā apgulties uz grīdas tur, kur projicēts Katrīnas Neiburgas video. Uzskatu, ka, lai arī tas ir apgrūtinoši, ir vērts ar bērniem nākt uz muzeju un censties iepazīstināt ar mākslu. Un mums bija, par ko parunāt!
Priecē tas, ka līdzās tādām glezniecības klasiķēm kā Aija Zariņa var atrast, piemēram, Ingrīdas Pičukānes komiksu un Mētras Saberovas performances video. Īss, taču piesātināts skrējiens cauri feminisma "momentiem" Latvijas mākslas vēsturē – tā es vienā teikumā raksturotu šo izstādi. Iesaku aiziet un apskatīt!
Zinu, ka dažām māksliniecēm ir dalītas jūtas par to – kāpēc ir svarīgi uzsvērt, ka māksliniece ir sieviete? Kāpēc viņa nevar būt vienkārši māksliniece? Gluži kā literatūrā – kāpēc runā par sievietēm autorēm vai sievietēm romānistēm? Kāpēc sievietes uzrakstīts romāns par savu dzīvi uzreiz ir grēksūdzes žanrs? Vai, piemēram, tad, kad sieviete uzglezno gleznu par mātišķības pārdzīvojumiem, kāpēc tā ir tāda nišīga pieredze? Bet, ja padomā – puse vai pat vairāk populācijas ir sievietes, un mākslā viņas nav maz pārstāvētas. Tāpēc svarīgi, ka ir šādas izstādes, kurās ir fokuss uz sievietēm māksliniecēm.