Mūzikas un dabas svārstības. Saruna ar Valmiermuižas etnomūzikas festivāla organizatori Sabīni Vandāni

Vasara ir labākais laiks, lai atpūstos un baudītu kultūru dabā kopā ar sev tuvajiem. Viens no uzmanības vērtiem brīvdabas pasākumiem šovasar ir Valmiermuižas etnomūzikas festivāls, kurš norisināsies jau 6. jūlijā. Festivāls ir īpašs ar tradicionālās mūzikas saplūdināšanu ar mūsdienīgumu, kā arī dažādām aktivitātēm. Šī gada tēma ir "Svārstības", kas atbilst mainīgajai pasaulei, kurā dzīvojam. Tomēr iesvārstoties kopā ar mūziku un dabu, ir iespējams rast mieru un līdzsvaru.

Par šī gada tēmu, festivāla pirmsākumiem un izaicinājumiem, etnomūzikas ainu Latvijā un ārzemēs runāju ar festivāla organizatori un Valmiermuižas kultūras biedrības vadītāju Sabīni Vandānu.

Kā nonācāt pie šī gada tēmas? Tā šķiet ļoti aktuāla sakarā ar strauji mainīgo pasauli pašlaik.

Tēmu domājām kopā ar kultūras menedžmenta centru "Lauska". Skatoties, kas notiek sabiedrībā un ārpus Latvijas robežām, vēlamies uz to tēlaināk atsaukties. Svārstības ir par mainību un ietekmi. Piemēram, iemetot ūdenī akmeni, viss nosvārstās un vilnis aiziet ļoti, ļoti tālu. Manuprāt, šis ir svārstību un pārmaiņu laiks. To interpretējām arī mākslinieciskajā piedāvājumā. Piemēram, festivālā uzstāsies rīkles dziedātāji no Mongolijas. Viņi nosvārsta skaņu, ievibrē un nodod šo lielisko skanējumu tālāk. Būs arī Rīgas Cirka mākslinieki, tāpēc festivāla apmeklētāji varēs mācīties žonglēt, izmantot dažādus līdzsvara elementus.

Vai salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ieviests kas jauns?

Katru gadu skatāmies, kā labāk un efektīvāk apgūt šo vietu – vēsturisko Valmiermuižas parku. Jau ilggadējais sadarbības partneris ir mākslinieks no Spānijas "Jordi NN", kas veido uguns skulptūras. Festivāla skulptūra vienmēr ir mainīgais un nezināmais elements. Arī pašlaik viņš strādā Valmiermuižā, katru dienu cītīgi zāģē, veido uguns skulptūru. Pēcāk to vedam līdz parka vidum, saprotam, kā tā iekļaujas vēsturiskajā vidē. Kaut arī "Jordi NN" aprēķina, kā degs skulptūra, degšanas mirklis ir pilnībā unikāls, jo to ietekmē daba, vējš, cilvēki apkārt.

Vai tā ir improvizācija ar uguni?

Ja tā būtu improvizācija, nekad uz to neparakstītos. Mākslinieks ļoti precīzi izrēķina, kas un kā būs. Pagājušajā nedēļā pārrunājām, kurās vietās uguns skulptūra tiks aizdedzināta, lai uguns iet uz augšu. Tomēr mēs spēlējamies ar uguni.

Kā izauga Valmiermuižas etnomūzikas festivāls?

Aizmetņi bija jau 2011. gadā, kad Valmiermuižas alus darītavas saimnieks ar kolēģiem sāka rīkot ielīgošanu. Likās, ja ir uzņēmums, tad būtu forši attīstīt vidi ap to. Tika rīkots pirmais koncerts, kur piedalījās "Jauno Jāņu orķestris". Tas notika pusaizaugušā pļavā: tāds tobrīd bija Valmiermuižas parks. Tolaik biedrība rīkoja pasākumu "Saulgriezis", kas bija iestrēdzis attīstībā. Satikāmies ar kultūras menedžmenta centru "Lauska", kas Cēsu pilsētas svētku ietvaros rīkoja etno–eko festivālu "Sviests". Sapratām, ka esam pietiekami līdzīgi un kopā varētu izdarīt vairāk.

Redzēju arī grupas "Juuk" publicētās pārdomas par muzikālās daudzveidības trūkumu Latvijas Radio. Varbūt auditorija etnomūzikai Latvijā nav gana liela tamdēļ, ka nav iespēju pilnā krāšņumā dzirdēt šo mūzikas daudzveidību?

Īstenībā es teiktu, ka mums – esmu arī grupas "Juuk" menedžere – sanāca visai veiksmīga komunikācija ar sabiedriskajiem medijiem. Bija lieliska saruna Latvijas Radio. Runājām par to, kas ir mūzikas kvalitāte, kā to novērtēt. Viņi ieklausījās, un tika izveidoti atskaņojamās mūzikas kritēriji, kas ir pieejami Latvijas Radio mājaslapā. Piedalīties šādos lielos procesos ir diezgan aizraujoši.

Taču svarīgākais, lai klausītājiem varētu parādīt, ka ir daudz dažādas mūzikas, kas ikdienā nesasniedz viņu ausis. Varbūt tikai tāpēc, ka ir grupas un mūziķi, kuriem nav tik lielu resursu, lai varētu ieguldīties reklāmās, kā arī nav tik draudzīgu attiecību ar dīdžejiem un programmu vadītājiem, kas veido saturu.

Etnomūzikai trūkst vietas raidstacijās. Tomēr labi, ka ir raidījumi, kuri parāda mūzikas daudzveidību, kas aicina uz intervijām. Mums pašiem parasti liekas, ka visi visu zina, taču mēs dzīvojam ļoti atšķirīgos informācijas burbuļos.

Jā, tāpēc festivāls ir nozīmīga platforma šī mūzikas žanra attīstībai. Kā veidojat mākslinieku atlasi festivālam?

Lielāka artava ir kultūras menedžmenta centram "Lauska" ar Dainu Zalāni priekšgalā. Viņa katru gadu brauc uz pasaules mūzikas forumu "Womex", kur arī man bija prieks pagājušajā gadā pirmo reizi viesoties. Tas paver pilnīgi citu redzējumu uz pasaules etnomūziku, kā arī ir vēl viens veids, kādā ieraudzīt un saklausīt mūziķus.

Ik pēc diviem gadiem "Lauska" izdod tautas mūzikas izlasi "Sviests", kurā tiek sakopots aktuālākais tautas, etno un tradicionālās mūzikas žanros.

Plānojot festivāla programmu, tiek ņemts vērā arī, kuriem ārzemju māksliniekiem plānotas tūres Eiropā. Tāda pašlaik ir grupai "Khusugtun" no Mongolijas. Tas liekas tāds interesants process – izvēlēties gan tālākos viesus, gan skaļākos vārdus Latvijā. Pēc izvēlēto mākslinieku vēstījuma un skanējuma ierasti izkristalizējas arī festivāla tēma. Piemēram, grupai "Nielslenam Lielslienam" nesen ir izdots albums. Likās, ka šī ir forša iespēja viņus parādīt festivālā.

Bieži vien mākslinieki, kurus aicinām, nav viesojušies Latvijā, nav dzirdēti šeit. Viņi nav zināmi plašākai auditorijai, jo etnomūzika mūsu redzējumā ir mūzika, kas augusi no saknēm, tradīcijām. Tie var būt tautas dziedājumi, folkloras teksti, vēsturiskie instrumenti, bet tas nenozīmē, ka tā ir folklora. Drīzāk folklora ir iedvesma, lai radītu šo mūsdienīgo etnomūziku. Var arī būt laba ballīte pie etnomūzikas. Gribam parādīt to, ka etnomūzika ir iedvesmas impulss, bet žanru daudzveidība ir ļoti dažāda.

Vai etnomūzikas vide Latvijā ir dzīva?

Man nepatīk kategorizēt mūziku žanros. Vairāk tas ir par sajūtu, interesi, vietu, kur to dzird. Ja ir lielisks garastāvoklis izdejoties, cilvēki aizies noklausīties "Alum Alu" uz folkklubu, lieliski pavadot vakaru. Tas neliedz citā reizē piedzīvot Harija Vagranta mūziku, kas atkal aizved pilnīgi citā meditatīvā ceļojumā. Viss atkarīgs no tā, kas ir emocionāli vajadzīgs, kā cilvēks jūtas tajā brīdī. Vismaz es, ja izvēlos doties uz kādu koncertu, tad iepriekš noskaņojos. Festivālu par etnomūzikas pasākumu esam nosaukuši, lai norādītu virzienu.

Vai šim festivālam ir iespēja konkurēt ar citiem Eiropā?

Nav jākonkurē. Katram festivālam ir sava ievirze, niša, sajūta. Ja salīdzina ar Vīlandes folkmūzikas festivālu, mums ir galvenais neorganizēt abus festivālus vienā datumā. Vīlandes festivāls ir liels, tas iesaista daudz un dažādas citas aktivitātes – amatierkolektīvus, bērnu sastāvus. Es negribētu salīdzināties, bet vien iedvesmoties. Tāpat arī Lietuvā ir festivāls "Mėnuo Juodaragis", kurā uzsvars likts uz skarbāku mūziku, piemēram, metālu.

Mēs esam ģimenēm draudzīgs festivāls. Bērniem līdz 16 gadiem ieeja ir bez maksas, lai daudzām ģimenēm būtu iespēja apmeklēt festivālu. Vēlamies būt maksimāli draudzīgi dažādām paaudzēm un sociālajām grupām. Veidojam programmu tā, lai visām paaudzēm būtu ko darīt. Arī pieaugušie var izklaidēties ikvienā aktivitātē.

Pērn bija aktivitāte "Siltais zīmējums" jeb zīmējumu teātris. Likās, ka tajā iesaistīs bērnus, tomēr visas paaudzes bija ļoti ieinteresētas, aktīvi sauca, kas jāzīmē uz lielās sienas. Ļoti sirsnīgi, ka ļaujam šo spēles elementu un rotaļu izjust pieaugušajiem. Jāļaujas tam, ko tev piedāvā, jo tā nav ikdiena, bet neliela svinēšana. Pasākums ir notikums, tu tam emocionāli briesti – gatavojies, izvēlies festivāla apģērbu, pielāgojies brīvdabas formātam un tad jau esi ceļā.

Uzziņa

Ko piedzīvot Valmiermuižas etnomūzikas festivālā

• Valmiermuižas etnomūzikas festivālā būs iespējams dzirdēt ievērojamākās etnomūzikas grupas no Latvijas, kā arī no daudzām citām valstīm – Mongolijas, Portugāles, Igaunijas un Lietuvas. 
• Būs arī iespēja pieredzēt uguns skulptūras degšanu, amatniecības tirdziņus, dažādas aktivitātes ģimenēm.