18 °C
Ir vēl tumšs, kad sasniedzam Liepāju. Zemessardzes 4. Kurzemes brigādē mums pieteikts – jāierodas laikus, jau sešos no rīta zemessargi dosies pildīt uzdevumus. Kādus, to vēl nezinām.
Jau vēlāk, pārdomājot redzēto, top skaidrs, ka 44. bataljona zemessargi gada lielākajās mācībās trenējas un arī parāda, kā viņi nepieciešamības gadījumā būs gatavi aizstāvēt savu Liepāju. Vēl noteikti jāpiebilst, ka viss redzētais lielā mērā atsauc atmiņā daudz dzirdēto par karadarbības sākumu Ukrainā. Saprotami, ka tur rodams daudz vielas pārdomām un ideju reāliem sagatavošanās darbiem mūsu Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Esam laikus vienā no pilsētas rūpnieciskajiem rajoniem. Nekur nav redzama jelkāda gaismiņa. Noliktavas, garas mūra sienas, dažas kravas automašīnas. Riņķojam savā mašīnā ap nelielo kvartālu. Tad apstājos, nevienu neizdodas sazvanīt. Te beidzot aiz žoga ieraugu nākam trīs zemessargus. Pastāstu, ka meklējam virsseržantu Arti Mičuli.
“Tas labi,” saka viens no viņiem, “domājām, ka esat mācību dalībnieki – mūsu ienaidnieki. Kas tie tādi, kas te aizdomīgi riņķo apkārt!”
Esam pašā laikā, pat varam paspēt ieēst brokastis. Viesmīlīgi tiekam pacienāti ar kafiju un picām. Lielajā noliktavā izvietojies zemessargu vads, kas papildīnāts ar vairākiem lietuviešu zemessargiem. Tā ir pierastā prakse, arī liepājnieki regulāri brauc uz mācībām Lietuvā. Rit jau trešā mācību diena, taču šķietami par to nekas neliecina – visi izskatās neparasti moži. Viss norit raiti un precīzi. Tas attiecas uz izbraukšanu. Vads sakāpis automašīnās, klāt arī pašvaldības policija, braucam. Klāt esam. Visi izkāpj. Policistu virzienā nāk divi spēcīgi vīri. Lai noskaidrotu, kas tie tādi, viņi tiek piespiesti pie sienas un pārmeklēti. Vēl uzzinām, ka tie bijuši divi savējie izlūki, kas vākuši informāciju rajonā, kur fiksēta ienaidnieka atrašanās.
Tikmēr atskan uguns, šauj triecienšautenes, tām laiku pa laikam piebalso arī ložmetējs. Darbojas trīs nodaļas. Skrienam līdzi kaujiniekiem. Kad šaušana apklususi, ieraugām dažus ievainotos zemessargus guļam zemē un vairākus iznīcinātus pretiniekus. Izrādās, šajā vietā bijušas jau laikus izvietotas nemiernieku ieroču slēptuves.
Cik zināms, līdzīgi Krievija rīkojusies arī Ukrainas austrumos. Tur šaujamo un munīcijas noliktavas esot ierīkotas Pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta baznīcās, man stāstījuši ukraiņi.
Pirmais pārbaudījums izturēts, un varam atgriezties atpakaļ. Laika pietiekami daudz, varam pat nedaudz pagulēt līdz nākamajam uzdevumam.
Ceļš šoreiz ved uz slēgto “Liepājas metalurgu”, kas ir ideāla vieta cīņas apgūšanai urbānā vidē. Tukšas ēkas un dažādi šķēršļi, pretinieks te labi nostiprinājies. Cīņa ar to ir diezgan ilga. To grūti pateikt, taču paiet kāda pusstunda, līdz kādi astoņi nemiernieki tiek uzveikti. Starp kritušajiem arī vairāki zemessargi. Saskaņā ar mācību ieceri te nogranduši sprādzieni, cietuši cilvēki. Divus no tiem (mulāžas) pie zemes piespiedušas smagas betona plāksnes. Te darbs ugunsdzēsējiem, kas veikli atbrīvo abus cietušos. Vēlāk, analizējot kaujas norisi, vada komandieris uzsver, cik nozīmīgi nepazaudēt kontaktus starp nodaļām kaujas laikā, kā arī laikus sniegt visu informāciju kā par pretinieka zaudējumiem, tā saviem cietušajiem, tā arī par munīcijas daudzumu. Komandieriem tas laikus jāzina, lai pieņemtu nākamos kaujas plānus.
Pagājusi lielākā dienas daļa – nelielās nemiernieku grupas pilsētā iznīcinātas. Vadam nākamais uzdevums – pašā vakarā jau ar 120 mm mīnmetējiem jādodas ārā no Liepājas. Zaļajā zonā jeb mežā būs jāizvieto šie smagie ieroči, lai jau no rīta atbalstītu savas kājnieku vienības, pret kurām virzīsies pretinieks. Nakts vēl ir silta, mašīnas no grants ceļa nogriežas nelielā zaļā celiņā, un pēc pārsimt metriem esam klāt izvēlētajā vietā. Vīri atāķē mīnmetējus, tos izvērš darbībai, tas prasa laiku un izveicību, tikmēr citi maskē automašīnu. Pienāk nakts, komandieri nozīmē sargus, pārējie var kādu stundu nosnausties. Mēs savukārt pasakām sirsnīgu paldies par viesmīlīgo uzņemšanu Liepājas bataljona zemessargiem un dodamies atpakaļ uz Rīgu.
