19 °C
Interesē dažādu šķirņu zosis. Gribētu zināt katras šķirnes raksturojumu. Kuras labāk dēj, kā tās barot? Jautā Sarma Lielvārdē.
Ziemo ārā
Bioloģiskās saimniecības Silmači saimniece Alda Balode stāsta, ka zosis nebaidās no aukstuma, tās droši laižamas pastaigāties, pat ja laukā ir –10 °C. Putni nav jātur siltā kūtī, tie labi var dzīvot pietuvināti dabai, piemēram, plēves būdā, kur novietota barība. Labi, ja zosīm arī ziemā ir iespēja uzturēties dīķī, jo putniem ļoti patīk plunčāties ūdenī (ūdenstilpei aizsalstot, ledū izsit laukumu un atbrīvo no vižņiem).
Ja saimniecībā zosis vēlas atstāt uz ziemu, tās ēdina galvenokārt ar svaigiem dārzeņiem, siena smalkumiem un graudiem. Var arī barot šādi: no rīta ar mīkstbarību, kas gatavota no vārītiem kartupeļiem un kviešu klijām, bet vakarā ar kviešiem, auzām.
Ziemā der izbarot pa kādai kāpostgalvai (nedrīkst dot bieži, jo var izraisīt caureju),
nesasmalcinātus burkānus un ābolus, kā arī gabalos sagrieztus ķirbjus.
Iet kā zālesmašīnas
Vasarā un rudenī, atrodoties ganībās, zosis pārtiek galvenokārt no zāles. Nav vērts ūdensputniem sēt smalku zālaugu maisījumus, jo tie lielākoties sastāv no smilgām. Zosīm vislabāk tīk jaunie gārsu, pieneņu, vārpatu dzinumi, to skaitā mīkstas, sulīgas stiebrzāles. Putni neēd pāraugušu zāli.
Ja putnkopis vēlas zosis agrāk uzdzīt svarā, tām bagātīgāk jāizēdina kartupeļu un miltu maisījums, jādod baltmaize un jāierobežo kustības ganībās.
Pirms zosis sākušas dēt, savlaikus jāsagatavo pērkļi, lai putni pie tiem pierastu.
Nevajag pērkļus novietot pie aukstām sienām, caurvējā vai spilgtā gaismā. Ar vienu pietiek divām trim zosīm. Zosis galvenokārt dēj naktīs un agri no rīta. Lai olas labi šķiltos, tās nedrīkst ilgi turēt pērkļos, vēlams pārbaudīt ik pēc pāris stundām. Tās uzglabā sausā, vēsā vietā 8–12 °C temperatūrā.
“Atšķiras uzvedība inkubatora putniem un mammas perinātiem mazuļiem. Izperētie zoslēni vienmēr iet aiz mammas, viņa tos pieskata, iepazīstina ar pārējo baru, taču nekad neceremonējas – kā jau tas dabā notiek, izdzīvo stiprākie, bet nīkulīgākie aiziet bojā. Inkubatora zoslēniem ir pilnīgi otrādi – ja aplokā kāda mamma grib pieteikties tiem par aukli, mazuļi šīs rūpes nesaprot – zoslēni parasti aizskrien pa priekšu, bet māte tiem dzenas pakaļ. Kopumā zosis ir gana gudri un ziņkārīgi putni. Ļaujot brīvi ganīties, putni bieži nodara postījumus. Ja es dārzā iestādu ābelīti, putni nevainīgi noskatās, bet klāt nenāk. Tiklīdz esmu prom, aiziet pārbaudīt un mēģina noēst kociņu.”
Trīs šķirnes
Lielās pelēkās. Šī šķirne izveidota Krievijā. Pieaugušo putnu dzīvmasa ir 4–5 kg. Apspalvojums pelēks. Dējība gadā 35–45 olas. Putni pēc dabas ziņkārīgi, pieticīgi barības ziņā, viegli audzējami, neslimo. Var nobarot 130 dienās. Putniem ir perēšanas instinkts. Sezonā izdēj 50–70 olas.
Kurlandes. Sena pašmāju šķirne. Vēl pirms 130 gadiem Latvijā bija plaši izplatīta, taču mūsdienās gandrīz izzudusi no lauku sētām. Lai saglabātu un atjaunotu nacionālo šķirni, ar Kurlandes zosu pavairošanu sāka nodarboties Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrības Trusis un citi pārstāve, veterinārārste Dace Kaula. Kurlandes zosis izveidotas, krustojot Ķīnas zosis ar vietējām baltplankumainajām zosīm. Putni ir lielāki par parastajām pelēkajām zosīm, no citām šķirnēm atšķiras ar apspalvojuma krāsojumu – pelēkbaltu zīmējumu (pelēka galva, spārni, bikses). Tēviņiem ir spalgāka balss nekā mātītēm, tie labi sargā savu ganāmpulku. Zoss tēviņa svars saniedz 8–9, mātītes 7–8 kilogramus. Izdēj 20 olu sezonā, tās ir baltas, 170 g smagas. Zosis izturīgas pret slimībām.
Kubaņas. Šķirne ļoti izplatīta Lietuvā. Putni izturīgi, ātraudzīgi, graciozi, ar skaļu balsi. Barības ziņā pieticīgi, paši to atrod āra aplokos. Ķermeņa masa nav tik liela (3–4 kg), tomēr namamātes dod priekšroku šiem putniem, jo tie ir vieglāk pagatavojami (nelieli izmēri). Zosīm raksturīgs garš kakls un stalta stāja, tāpēc tautā tās dēvē par gulbju zosīm.
Citu zosu šķirņu vidū izceļas ar izdēto olu daudzumu – gadā izdēj ap 90 olu.
Apspalvojums pelēks ar rūsganu toni. Putniem raksturīgs izaugums uz knābja, ir arī pakaklīte. Zoslēniem, nākot pasaulē, ir melns knābītis un kājas.
