Viens no Horvātijas populārākajiem kūrortiem ir Splita, kas arī liels sporta centrs. Kad, viesojoties Adrijas jūras un Dināru kalnienes ieskautajā pērlē, vienā dienā iekrīt nacionāla mēroga mači trijos sporta veidos, plāns uzzīmējas pats no sevis.
Pirms sporta vērošanas sanāk arī pašiem aktivitāte, kuras mācības vērts izklāstīt lasītājiem. 40 minūšu autobusa brauciena attālumā no Splitas ir Gornje Sitno ciematiņš, no kura ved salīdzinoši viegls pastaigu maršruts uz Mosora kalnu, virsotne 1339 metri virs jūras līmeņa. Pēc iesildīšanās stundas sasniegts pirmais starpfinišs ar burvīgu skatu uz Splitu, jūru un salu valstību. Pie klints pakājē ierīkotā omulīgā galdiņa iekārtojies pārītis no Argentīnas. Puisis erudīts, zina, kur ir Latvija, okupācijas faktu. Pārspriežam Argentīnas triumfu Pasaules kausā futbolā, valsts svin un svinēs vēl četrus gadus, viņš saka. Lionels Mesi tagad izlasē var atļauties visu – lai spēlē, cik ilgi gribēs, pat ja līmenis ies uz leju. Ja viņa dēļ kaut kas saies dēlī, nācija varoni turpinās nēsāt uz rokām. Interesanti, ka Splitas ielās pamanu vairāk Mesi nekā Modriču, proti, puišeļu ar futbola krekliem – argentīnietis vadībā ar 3:2.
Ieminos, ka vēlāk prognozēs solīja lietu. Jā, varbūt mazliet, argentīnieša laiskums un saulainās debesis iedrošina arī mūs doties augstāk. Kas izrādās pirmā kļūda. Vēl pēc stundas sāk līņāt, tad jau stipri, krusa, pērkons un zibens. Bez vēja gan – kas it kā labi, tomēr slikti, jo maz cerību sagaidīt ātras negaisa beigas. Ceļš lejup iznāk pa citu taku, marķējumi uz akmeņiem neļauj nomaldīties. Piesardzīgi sperot katru soli, lai nepaslīdētu un nesavainotos, vienā brīdī pamanām, ka marķējumu vairs nav. Šķiet, ka celiņš ir pieņemams, turpinām iet. Un tā izrādās otra kļūda, jo paiet atpakaļ, lai ieraudzītu pēdējo marķējumu, prasītu varbūt pat tikai vienu minūti. Šobrīd to saproti, bet tajā brīdī pretestība par katru soli atkal augšup ņem virsroku, vēl jo vairāk tādēļ, ka šķiet – neko riskantu priekšā nemani. To, ka galva pazaudēja apskaidrību, sapratām, ieraugot kapsētu. Ko no gabala bijām noturējuši par mājām... Beigās tomēr veiksmīgi tiekam uz šosejas, tad autobusā un esam jau pilsētā. Morāle – kalnos vienmēr sekot norādēm un, ja kāda izlaista, noteikti griezties apkārt. Vienmēr!
Kluss basketbols
Viņējā sestdienā Splitā "Hajduk" futbolisti uzņēma "Varaždin", basketbolā "Split" spēlēja pret Zagrebas "Furnir", un tāpat sākās ūdenspolo finālsērija, kas, zinot Horvātijas izlases līmeni – viena no spēcīgākajām pasaulē –, arī šķita vilinoši. Lai gan ne no A līdz Z, tomēr šo rindu autoram izdodas savākt "hat trick" jeb novērtēt atmosfēru visos pasākumos. Splitieši sevi mēdz dēvēt par sportiskāko pilsētu pasaulē, un, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu (ap 160 tūkstošiem), daļa taisnības noteikti ir. Īpaši ņemot vērā pagātnes sasniegumus – Dienvidslāvijas laikā te mita viena no labākajām komandām gan futbolā, gan basketbolā.
Basketbolistiem lieli panākumi arī Eiropas līmenī – no šejienes nāk viena no divām komandām, kas trīs reizes pēc kārtas ieguvusi Eiropas čempionu kausu. "ASK Rīga" to paveica turnīra iesākumā (1958–1960), bet Splitas "Jugoplastika" – sociālisma ēras beigās (1989–1991), kad divreiz finālturnīra vērtīgākā spēlētāja balvu ieguva Toni Kukočs, slavenākais Splitas basketbola audzēknis, 90. gados bija svarīga mehānisma sastāvdaļa trijos Čikāgas "Bulls" titulos Nacionālajā basketbola asociācijā. Viņš arī šobrīd mīt Čikāgā, bet vasarā mēnesi pavadot dzimtajos krastos.
Pēc neatkarības pasludināšanas "Split" par valsts čempioniem kļuvusi tikai reizi 2003. gadā, bet šosezon ir labas cerības atkal izcīnīt zeltu – vēl turpinās regulārais turnīrs, trīs līderes šķir vienas uzvaras tiesa, pret "Zadar" sezonas bilance ir 4-1, pret "Cibona" 3-1. Kopumā turnīrā startē 12 komandas, pēc diviem apļiem sadaloties divās grupās.
Horvātijas klubu basketbolam liesi laiki, vietējie žurnālisti stāsta, ka "Split" budžets ir vien ap pusmiljonu eiro, galvaspilsētas Zagrebas "Cibona" operē ar divtik lielu naudas summu.
Horvāti jau ilgstoši nepiedalās Eiropas kausos, trīs minētās komandas gan startē Adrijas līgā, kur nav labāko vidū.
Mājas spēles Splita aizvada 70. gadu beigās celtā arēnu kompleksa mazajā sporta spēļu hallē, kas nedaudz atgādina "Daugavas" sporta namu, bet ir ietilpīgāka (virs 2000 skatītāju). Vecuma piegarša vai vienkārši – to laiku stils – ir jūtams. Latvijā visas augstākās līgas komandas spēlē modernākās zālēs. Uz Horvātijas čempionāta spēli pret piektajā vietā esošo "Furnir" sapulcējas 300 skatītāju, tribīnēs katrā galā pa bruņotam policistam. Atmosfēra miegaina, spēlētāju un treneru sarunas labi dzirdamas, karsējmeiteņu nav, aktivitātes līdzjutējiem nav. Sportiskā intriga izplēn jau ievadā, un mājinieki viegli uzvar ar 92:68.
Vecākie ultras
Tuvojoties futbola stadionam "Poljud", kas atklāts 1979. gadā un var uzņemt 34 tūkstošus skatītāju, jau pavisam cita aina – plūst puišu, meiteņu kompānijas, ģimenes, arī seniori. Splitas "Hajduk" nozīmi var labi saprast viscaur pilsētai – paejot piecas minūtes, noteikti ieraudzīsi komandas logo, nosaukumu, fanu saukli – sākot ar pakāpieniem līdz pat ēku augšējiem stāviem, vairāk pat daudzdzīvokļu māju iekšpagalmos. 30 procenti kluba akciju pieder fanu organizācijai "Naš Hajduk", kas apvieno teju 70 tūkstošus biedru, izvirzīts mērķis sasniegt 100 tūkstošus, tātad lielāko daļu no pilsētas iedzīvotājiem. Pieaugušajiem ikgadējā biedru nauda ir ap 25 eiro, bērniem – uz pusi mazāka. Fani ievēl savus pārstāvjus kluba valdē, pārvaldības procesu padarot godprātīgāku un caurspīdīgāku.