15.1 °C
Esiet pazemīgi, strādājiet smagi un spēlējiet kopā – tā Latvijas basketbola izlases galvenais treneris Luka Banki teica saviem padotajiem pēc Pasaules kausā izcīnītās uzvaras pār tā brīža čempioni Spāniju. Iespējams, šī ir pirmā reize mūsu sporta vēsturē, kad treneris lieto tieši vārdu "pazemība", un tā ir vērtība, pie kā būtu lietderīgi aizķerties ne tikai basketbolistiem. Patiesību sakot, viņiem – pat vismazākajā mērā.
Taču tie akūti nepieciešami valdības sēžu zālē līdzās "Viens likums, viena taisnība visiem". Un ar lielākiem burtiem, jo ir skaidrs, ka politikāņi tālāk par savu interešu degungalu nespēj paraudzīties. Toties izveicīgi māk pieslieties tiem, kam labi izdodas. Kā pavasarī Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns, uzraušoties uz skatuves un stāvot pirmajā rindā Latvijas hokeja izlases svinībās pie Brīvības pieminekļa. Šis traģikomiskais izgājiens lai kalpo par piemēru politikas studentiem, kā nevajag darīt.
Nez, vai Edvards iegādājies barometru, lai nomērītu, paša vārdiem runājot, sabiedrībā valdošo pacēlumu pēc basketbola izlases brīnumdarbiem Āzijā. Manas ģimenes pieredze rāda, ka ir ļoti tuvu hokeja trakumam. Vecākā meita pielipusi pie televizora ekrāna ne vien Latvijas pēdējo spēļu laikā, bet arī ar interesi vēroja Spānijas un Kanādas maču, kuras iznākums mums ceturtdaļfinālam pretiniekos piespēlēja Vācijas basketbola mašīnu. Tātad varbūt jāsāk plānot valstij brīvdiena? Protams, tas sarkasms, jo maija izskaņā pusnaktī sasauktā Saeimas ārkārtas sēde un lēmums pirmdienā atpūsties bija absurds, pat neņemot vērā to, ka tika pieņemts brīdī, kad darba cilvēks jau redzēja otro sapni.
Bet Latvijas izlases gaitas pasaules čempionātā sporta eksperti varēs analizēt, svērt un mērīt vēl ilgi, jo paveiktais racionāli nav izskaidrojams.
Ja skatāmies uz papīra – divdesmitā vieta, spēlējot bez trim (pat četriem!) traumētajiem līderiem tiktu saprasta un novērtēta. Grozies, kā gribi, bet spēlētāja vērtību nosaka viņa pārstāvētais klubs un līga. Tas rāda, ka mums ir divi augsta līmeņa basketbolisti – Dāvis Bertāns un Rolands Šmits. Varbūt pārējie ir jaunie un talantīgie, kurus nu mēģinās izķert lielie, bagātie klubi? Artūrs Žagars ir labs kumosiņš, Kristers Zoriks – arī vēl noteikti nav sasniedzis savus griestus.
Visi pārējie basketbolā jau apēduši ne tikai vienu, bet vairākus pudus sāls, teorētiski visiem labi zināms – ko spēj izdarīt, ko nespēj. Andrejs Gražulis, kas respektablā topā vienīgais no Latvijas iekļauts turnīra labāko 30 spēlētāju vidū, ir jau nosvinējis 30 gadu jubileju. Novērtēts Itālijā, bet – ne tuvu zvaigznes statusam. Līdzīgi par pārējiem, taču, uzvelkot sarkanbaltsarkano kreklu, redzam dūri, ko nav varējuši atlauzt pat Francijas un Spānijas miljonāri. Kopš gadsimta sākuma viena turnīra laikā gan francūžus, gan spāņus sarūgtinājušas tikai četras valstis – divreiz Lietuva, pa reizei ASV, Slovēnija un okupanti. Kopīgs ir tas, ka visas pēc tam stāvējušas uz pjedestāla.
Jebkura scenārija gadījumā Latvija jau pārlēkusi pāri Kristapa Porziņģa galvai.
Iespējams, mūsējo konkurētspēju var izskaidrot ar aspektu, ka Eiropas topa klubi ir spēcīgāki par izlasēm, jo klubos bieži vien toni nosaka amerikāņu leģionāri.
Melnā darba darītājiem nākas samierināties ar otrā plāna lomām spēcīgākajās līgās vai arī atkāpties uz vājāku čempionātu. Tajā pašā laikā var redzēt, ka līmeņa atšķirība starp vieniem un otriem nav tik būtiska, un vismaz īsā turnīrā meistarības trūkumu iespējams kompensēt ar lielu pašatdevi un pareizo taktiku. Vai latiņu tik augstu būtu iespējams noturēt ilgtermiņā?
