Viena no grāmatām, ar kuru man iesākās jaunais gads, ir poļu vēsturnieces, Oksfordas Universitātes profesores Natālijas Novakovskas "Polijas karalis Sigismunds un Mārtiņš Luters".

Tēma var šķist diezgan specifiska, tomēr mēģināšu ieskicēt, ko refleksija par 16. gadsimtu var dot 21. gadsimta cilvēkam. Jo īpaši paturot prātā, ka šogad kontekstā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām būs daudz krāšņu un savstarpēji uzbrūkošu izteikumu par to, kas tā Eiropa vispār ir, kas ir "īstā" un "neīstā" Eiropa un līdzīgi.

Novakovskas pētījuma darba uzdevumu īsi varētu formulēt tā: lai gan Polija mums asociējas (diezgan pamatoti) ar izsenis stingru katoļu zemi, attieksme pret Lutera piekritējiem Sigismunda tieši vai pastarpināti (Prūsijas hercogiste) kontrolētajās teritorijās bijusi negaidīti mierīga. Kādi tam varētu būt iemesli?