Jau vairāk nekā divus mēnešus Izraēlas armija Gazas joslā cenšas iznīcināt palestīniešu teroristus, kuri 7. oktobrī sarīkoja negaidītu un ļoti spēcīgu triecienu pa Izraēlas teritoriju.

Ebreju valsts uzsvaru likusi uz aviācijas un artilērijas triecieniem, cenšoties sagraut tuneļu sistēmas, ko Gazas joslas pazemē ierīkojuši kaujinieki, bet sauszemes iebrukumā izmanto arī dažus jaunus ieročus, kas pielāgoti izmantošanai blīvi apdzīvotās vietās. Teroristu (“Hamās”, “Islāma džihāda” un vēl vairāku sīkāku grupējumu) primārais ierocis uzbrukuma laikā bija pašdarinātas vai no Irānas piegādātas raķetes, bet, karojot Gazas joslas teritorijā, lielākoties tiek izmantoti mazliet modificēti padomju laiku strēlnieku ieroči.

Raķešu lietus pār Izraēlu

To, ka “Hamās” un to sabiedroto rīcībā ir liels skaits raķešu, kuru darbības rādiuss ir visdažādākais – sākot no 10 un beidzot ar vismaz 180 kilometriem –, Izraēlas izlūkdienesti zināja jau sen. Taču iepriekšējo konfliktu pieredze liecināja, ka šie primitīvie šāviņi (savulaik tos “Hamās” un “Islāma džihāda” kaujinieku darbnīcās gatavoja no vecām, savu laiku nokalpojušām ūdensvadu caurulēm un nodēvēja attiecīgi par “Qassam” un “Saraya al-Quds”) ir viegls mērķis Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēmai “Iron Dome”.

Tieši tādēļ tos acīmredzot neuztvēra par nopietniem draudiem, tikai šoruden saprotot, ka teroristu stratēģija balstās uz apsvērumu – kvantitāte ir svarīgāka par kvalitāti. Kad īsā laikā uz Izraēlu tika raidītas tūkstošiem raķešu, šo spiedienu neizturēja arī izslavētais “Iron Dome”. 

Jāņem vērā arī tas, ka uzbrucējus šo ieroču precizitāte īpaši neinteresēja. Galvenais bija tos raidīt blīvi apdzīvotu Izraēlas rajonu virzienā ar aprēķinu – ja trāpīs kādam militāram objektam, tad ļoti labi, bet, ja civiliedzīvotāju apdzīvotam rajonam, nebūt ne sliktāk.