13.3 °C
Vai šogad Latvijas drošība palielinājusies? Labs jautājums, kas interesē daudzus un uz ko visdrīzāk pilnvērtīgi nevar atbildēt ar pāris teikumiem.
Kāds pārliecinoši teiks, ka publiski pieejamā informācija mudina atbildēt pozitīvi. Alianse, kurā esam kopš 2004. gada, sola aizstāvēt katru centimetru NATO dalībvalstu teritorijas, par nopietnu attieksmi pret organizācijas 5. pantu tikko paziņojusi augsta ASV amatpersona. Jau labu laiku vairs nekas netiek slēpts – NATO negaidīs, kamēr Krievija sagatavosies uzbrukumam. Tātad alianse spers atbilstošus soļus. Arī Latvija noslēgusi virkni līgumu par bruņojuma piegādēm, tajā skaitā efektīvām raķešu sistēmām. Tāpat pamazām apgriezienus uzņem iesaukums valsts aizsardzības dienestā. Saprotami, ka tās ir darbības pareizajā virzienā un valsts aizsardzības budžets nākamgad atbilstoši pieaugs. Taču vai tas būs pietiekami, vai Latvija varēs optimāli sagatavot savas aizsardzības spējas trīs, piecu vai septiņu gadu laikā? Tik lielu laiku militārie speciālisti atvēl Krievijai savas armijas spēju atjaunošanai pēc Ukrainas kara beigām.
Tie, kas aicina mest pie malas pārlieku optimismu, regulāri atgādina, ka līdzās NATO 5. pantam ir 3. pants, kas atbildību par savu teritoriju uzliek tieši šīs konkrētās valsts pleciem. Tā tas ir arī Latvijas gadījumā, un atbildēt uz jautājumu, vai varam pilnvērtīgi to aizstāvēt, nemaz nav tik vienkārši. Galvenokārt tādēļ, ka iztēloties iespējamo karadarbību mūsu valsts teritorijā nav viegli. Militārā aprīkojuma un bruņojuma attīstība ir tik strauja, ka tas, kas vēl pirms pāris gadiem šķita kā visvarens un kara gaitu noteicošs ierocis, tagad tāds vairs nešķiet. To redzam Ukrainā, kur iespējams vērot dronu uzplaukuma laikmetu. Tā vairs nav fantastika, ka bezpilota lidaparāts uzbrūk kājniekiem un tehnikai, bet tā operators atrodas pietiekamā attālumā, lai arī nosacītā, tomēr ievērojamā drošībā. Visdrīzāk, šie gaisa lidaparāti tuvākajos piecos līdz septiņos gados progresēs vēl vairāk.
Kā spriež speciālisti, kara laukā diezin vai ir rodams kāds brīnumierocis, ar kā palīdzību vien iespējams gūt uzvaras. Ar raķetēm vien, kā redzams Ukrainā, Krievija nespēj uzveikt ukraiņus, to nav iespējams paveikt arī ar tanku triecieniem. Lai atceramies, cik ļoti tika gaidīti Rietumu tanki Ukrainas spēkos. Joprojām milzīga loma ir artilērijai, ne velti tik nopietni augstā līmenī tiek spriests par artilērijas munīcijas ražošanas palielināšanu, lai ļautu ukraiņiem noturēties. Vai gaidītā F-16 iznīcinātāju parādīšanās Ukrainas debesīs atnesīs kara gaitas pavērsienu, cerams, drīz redzēsim.
Skaidrs, ka sekmes kaujas laukā nodrošina visu minēto ieroču koordinēta lietošana, taču Ukrainas karš ir nopietni atgādinājis, ka bez liela daudzuma un labi sagatavotiem kājniekiem un speciālo operāciju karavīriem neiztikt. Cik lieliem vajadzētu būt Latvijas Bruņoto spēku vadības rīcībā esošiem spēkiem? Visdrīzāk pāri simt tūkstošiem. Paskatīsimies uz Somiju, kuras iedzīvotāju skaits ir pieci miljoni. Kara gadījumā šī valsts paredzējusi savu armiju palielināt līdz trīssimt tūkstošiem karavīru. Nepārprotami, somu modelis valsts aizsardzībā ir pats labākais, no kā mācīties Latvijā. Arī civilajā aizsardzībā, bet tas jau ir cits un ne mazāk nopietns temats. Lai jaunajā gadā spējam tajā gūt sekmes!
