Nupat kļuvām par vienu spožu hokeja bronzu bagātāki, un tagad mums ir vēl par vienu apkaunojošu bronzu mazāk – 30. maijā mēs no Rīgas pilsētvides aizvācām 2009. gadā nelikumīgi uzstādīto Puškina pieminekli.

Reklāma

Jau tā uzstādīšana bija skandāls – plīvojot Krievijas Melnās jūras kara flotes karogiem un klātesot Krievijas vēstniekam un toreizējai prokrieviskajai Rīgas domes vadībai, Latvijas galvaspilsētas sirdī tika atklāts piemineklis slavenam krievu rakstniekam, kuram ar Rīgu un Latviju nav nekādas saistības. Pret tā uzstādīšanu bija iebildušas arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības padome.

Kopš tās dienas tas kļuva arī par mūsu bezmugurkaulnieciskuma un atpakaļrāpulības pieminekli pašā pilsētas centrā – visiem par atgādinājumu, kurš joprojām ir īstais saimnieks Rīgā. 

Tas kļuva par katalizatoru 9. maija imperiālistisko svētku uzblīšanai līdz valsts svētku apmēriem, kur vietējiem iedzīvotājiem bija jānoskatās tūkstošgalvainā šovinistiskā masā, kas kulminēja pie sava kulta staba Pārdaugavā un pēc tam plūda cauri pilsētai, pašpārliecināti skandējot "rosija, rosija". 

Es labi atceros vienu šādu gājienu pāri Akmens tiltam Vecrīgas virzienā. Vēl šodien auksti šermuļi pāri mugurai pārskrien.

Mūs izglāba ukraiņi. Ukrainas iedzīvotāju pretestība un cīņasspars iedvesmo mūs. Krievijas brutālie kara noziegumi Ukrainā pat pret vismazāk aizsargātajiem liek mums rīkoties – gan nerimstoši atbalstot Ukrainu, gan beidzot mēģinot atbrīvoties no padomju okupācijas mantojuma. Un te es apzināti rakstu "mēģinot".

Katrs mēģinājums izmainīt pilsētas padomju okupācijas mantojumu saskaras ar pretestību. Pirmā un asākā vienmēr ir krievu šovinisma neizdziedināmo kritika, bet tā mūsdienās ir zaudējusi jebkādu kredibilitāti. Tad tiek izskatīti argumenti par objektu māksliniecisko un vēsturisko vērtību. Un vēl ir bailes. Taču mēs dzīvojam tiesiskā valstī un, lai demontētu kādu pieminekli, novāktu piemiņas plāksni vai pārsauktu ielu, mums ir jāiziet birokrātiskais un politiskais process un jāpanāk vienošanās.

Gada sākumā "Kods Rīgai" deputātu bloka vārdā iesniedzu priekšlikumu Rīgas domes (RD) Pieminekļu padomei izskatīt jautājumu par Puškina pieminekļa aizvākšanu no galvaspilsētas. Pēc Pieminekļu padomes atbalsta saņemšanas rosināju šī jautājuma izskatīšanu koalīcijas padomē un 25. aprīlī nācu klajā ar publisku un pamatotu aicinājumu Puškina pieminekli aizvākt līdz š. g. 4. maijam. Šodien mums tas beidzot izdevās! Par to man ir liels personisks gandarījums un labi padarīta darba sajūta, taču reizē arī apzinos, ka priekšā ir vēl daža cīņa, lai turpinātu pilsētu atbrīvot no okupantu iedēstītajām krievu pasaules atpazīšanas zīmēm.

Sākumā varētu šķist, ka tās ir tikai ziedošās kastaņas vai pirmo vasaras dienu vibrējošais gaiss, tomēr te jūtams kas vairāk – gaisā virmo jauna pašapziņa, tāda kā svaiga, veselīga ticība saviem spēkiem. Mūsu hokejisti nupat izcīnījuši savu pirmo pasaules čempionāta medaļu, pērn mēs nojaucām okupācijas pieminekli, mūsu valsts un Rīgas pašvaldības policijas ar izlēmīgu rīcību izbeidza 9. maija svinēšanu Rīgā, kopīgiem spēkiem izmetām no valsts Bastejkalna provokatoru un tagad aizvācam arī Puškina bronzu. 

Vēl Ukrainai ar mūsu visu atbalstu ir jāuzveic Krievija. Var jau būt, ka šobrīd piedzīvojam kaut kāda jauna veida atmodas sākumu. 

Es mums visiem to no sirds novēlu. Taču mums jāpaliek modriem, jo pretvalstiskie spēki ar Krievijas viltīgu atbalstu mēģinās to nepieļaut.

Es kā par Rīgas drošību atbildīgā vicemēre apņemos darīt visu, kas manos spēkos, lai mūsu pilsēta ir droša un kārtīga un lai padomju imperiālistiskais mantojums būtu atrodams tikai vēstures muzejos. Par lielu Latviju un par galvaspilsētu ar patriotisma kodu!