7.7 °C
Runā, kādiem tie jau esot pienākuši. Arī mums kādreiz esot bijuši, tāpēc nu jau trīsdesmit gadus mēs tos gaidām atgriežamies. Attiecīgā procesa virzītāji ziedu laikus mums sola pirms katrām vēlēšanām, kārtējo reformu sākšanas un jaunu likumu pieņemšanas. Diemžēl brīnumi nenotiek, jo dzīve rit pēc dzelžainas loģikas, un, kā tautā saka, ko sējam, to arī pļaujam.
Es sen nebiju apmeklējusi kādreizējo Latvijas lepnumu – kultūrvēsturisko objektu Ķemeru sanatoriju, sauktu par Balto kuģi. Šopavasar izstaigāju Ķemeru parka daļu, apgāju apkārt milzīgajam sanatorijas korpusam un sajutos, kā nonākusi laikmeta lūzuma vietā, kur atjaunotais parks, rožu parters, ekskursantu bariņi, bērnu čalas zem milzīgajiem valriekstiem atduras pret sabiedrībai joprojām slēgto sanatorijas korpusu – arhitekta Eižena Laubes meistardarbu, kas savā laikā pārsteidza Eiropu. Prātā ienāca – šī sanatorija ir kā tāds Latvijas "Titāniks", ar kuru valsts visus šos gadus taču varēja pelnīt gan slavu, gan naudu. Papētot internetā pieejamo informāciju par sanatorijas nākotni, tā arī nekļūst skaidrs, kad tad sāksies gaidītie ziedu laiki. Kopš valsts šo sanatoriju izlaida no savām rokām, tās liktenis ir tīts noslēpumainā dūmakā – privatizācija, izsole, sals, garnadži, tiesas darbi, neskaidrība, kas visus šos īpašumtiesību diedziņus rausta, solījums sanatoriju atvērt 2020. gadā, pēc tam – 2023. gadā. Cik pa šiem gadiem nav izsviests vējā naudas, mēģinot celtni saglābt no fiziskas sabrukšanas!
Igauņu rakstnieks, Baltijas asamblejas balvas laureāts Jans Kaplinskis savā paradoksālajā esejā "Ledus un Titāniks", atgriezdamies pie senā notikuma – brauciena ar sapņu kuģi uz Ameriku –, runā par šodien svarīgiem cilvēces pastāvēšanas jautājumiem, par tiem viņš domājis visu savu mūžu. Cilvēka attiecības ar dabu, Dievu un savu robežu apzināšanās. Vai Eiropa un arī Latvija, kuģodama uz nākotni kā apsolīto zemi, ir droša par kuģi, komandu un izvēlēto maršrutu? Uz ko tā paļausies briesmu brīdī, un cik saskaņoti strādā komanda? Iedomājos Ungārijas premjerministru Viktoru Orbānu. Agrākos laikos tādus dumpīgus jūrniekus izsēdināja neapdzīvotā salā. Par to, ka pārspīlētas brīnumu gaidas vienmēr rada tikpat lielu vilšanos, pārliecināmies vai katru dienu. Ķemeru sanatorija nav mūsu vienīgais "Titāniks". Par tādiem, jāteic gan, daudz mazākiem, kas pārvadā mūsu cerības un iespējas, var uzskatīt katru slēgto lauku skolu, ražotni, veikalu un novārtā atstātu vietu. Daba darbojas kā Pasaules okeāns – ar saviem zaļajiem viļņiem pārklāj neskaitāmu mūžu pūliņus. Bet tāds taču nebija valsts sākotnējais nodoms?
