2.2 °C
Izdevniecībā "Latvijas Mediji" nākusi klajā grāmata "Pēc mums vēl ilgi zeme skums. Latvijas civiliedzīvotāju beztiesas nogalināšana Rīgas Centrālcietumā 1941. gada 27.–29. jūnijā". Tās izdošanu atbalstīja Riharda Zariņa piemiņas fonds un Valsts kultūrkapitāla fonds, finansiālais atbalsts saņemts arī Kurzemes plānošanas reģiona īstenotās "Kurzemes kultūras programma 2024" ietvaros VKKF mērķprogrammā "Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma".
Pirms iepazīstaties ar grāmatas fragmentu, neliels šā darba autores, vēsturnieces Ineses Dreimanes komentārs.
Grāmatu pasūtini šeit.
Pētījums par Latvijas civiliedzīvotāju beztiesas nogalināšanu Rīgas Centrālcietumā 1941. gada 27.–29. jūnijā tika uzsākts 2014. gadā. Turpmākajos desmit gados man izdevās noskaidrot par šo traģēdiju visu iespējamo: noslepkavoto un no cietuma izbēgušo cilvēku vārdus un faktus par viņu dzīvi, arestu iemeslus un nogalināšanas gaitu, kā arī iegūt faktus par ekshumācijas norisi.
Lasītājiem piedāvāju ieskatu nodaļā tieši par to, jo 1941. gada 4. jūlijā Latvijas juristi, tiesu medicīnas eksperti un brīvprātīgie faktiski veica varoņdarbu, ekshumējot gandrīz simts nogalinātus cilvēkus un dokumentējot šo procesu. Neviens no viņiem līdz tam ar šāda apjoma slepkavības vietu nebija saskāries. Tieši šiem cilvēkiem varam būt pateicīgi par to, ka komunistiskā režīma upuri tika ekshumēti ar cieņu, maksimāli darot visu iespējamo, lai viņus būtu iespējams atpazīt.
1941. gada 4. jūlijs. Ekshumācija un daļēja atpazīšana
(Fragments no grāmatas).
Ekshumācija Rīgas Centrālcietuma 4. korpusa pagalmā sākās 1941. gada 4. jūlijā pulksten 6.00 no rīta. Bez personām, kuras ietilpa ekshumācijas grupā, klāt bija arī “Atbrīvotās Latvijas organizācijas” pārstāvis pulkvedis Mukha, Rīgas pilsētas Veselības valdes priekšsēdētājs ārsts Vītols, kā arī Ēvalds Ruska, kuram tobrīd bija uzticēts Rīgas Centrālcietuma priekšnieka amats. Zināms, ka cietuma teritorijā atradās arī divi vācieši – “sevišķo uzdevumu kara ierēdņi” Henčels (Hentschell) un Baršdorfs (Barschdorf).1
Ir saglabājusies tās dienas fotogrāfija: jaunu cilvēku grupa ar lāpstām brīdī, kad kapa bedres atrakšana tikko sākusies. Viens no viņiem noņem pārklāto Latvijas karogu. Neviens vēl nezina un pat nespēj iedomāties, ko nāksies redzēt, cik daudzus noslepkavotos atdos zeme…2
Ekshumāciju sāka ar lielāko, 8 x 8 metrus plato bedri. Katru izrakto pienesa pie bedres malas, izcēla un nodeva tiesu ārstu rīcībā. Viņi, palīdzot brīvprātīgajiem, atbrīvoja līķus no apģērba. Tika pārbaudītas kabatas, meklējot dokumentus un dažādas personīgas lietas (gredzeni, pulksteņi, naudas maki utt.), kas varētu palīdzēt atpazīšanā. Tiesu ārsti veica līķu apskati, konstatējot nāves cēloni un miesas bojājumus, ja tādi bija nodarīti. Tika fiksēts mirušo cilvēku zobu stāvoklis un īpašās pazīmes: locekļu deformācijas vai amputācijas, rētas, tetovējumi. Ja apskatē tika konstatēts, ka nogalināto galvās vai ķermeņos atradās lodes vai to atliekas, tie tika izņemti, un šo faktu dokumentēja.3
Ekshumācijas laikā notika fotografēšana. Ir saglabājušās fotogrāfijas, kurās redzami ekshumācijas procesa attēli, kā arī atsevišķu nogalināto attēli, gan pilnā augumā, gan tikai ķermeņa augšējās daļas. Sabiedrībā klīst dažādi kļūdaini apgalvojumi, ka fotografēts “propagandas nolūkos” un lai “veicinātu antisemītismu sabiedrībā”. Tā nav taisnība. Nozieguma vietas fiksēšana, ieskaitot fotografēšanu, gan toreiz, gan tagad ir daļa no tiesu medicīnas darba un izmeklēšanas procesa. Neviens no tiem, kuri ietilpa ekshumāciju veikšanas grupā, nedomāja par “propagandu” – viņi darīja savu darbu.
Gadu gaitā ik pa laikam nācies dzirdēt pat apgalvojumus, ka kapa bedres Rīgas Centrālcietumā atraka tur piespiedu kārtā aizvestie Rīgas ebreji.
