19 °C
Jūnija sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta muzeja "Latvieši pasaulē" rīkotā izstāde "Uzvelc Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē". Tajā ir apskatāmi veseli 40 dažādi tautastērpi – katram ir savs īpašais stāsts: diasporas apstākļos tie kalpoja kā mierinājums, kaut nedaudz mazinot ilgas pēc dzimtenes, kā arī veicinot patriotismu un piederību Latvijai.
Latviešiem nu gan ir izdoma! Brunčus darināja no segām un aizkariem, kreklus no izpletņa auduma, saktas pat no ūdens boilera detaļām. Starp šiem 40 ārzemju latviešu tautastērpiem ir arī tādi, kurus cilvēki paņēma līdzi bēgļu gaitās. Izstādes kuratore Marianna Auliciema saka lielu paldies savai vecmāmiņai, kura 1944. gadā savu tautastērpu neatstāja mājās:
"Nāves bailēs viņa tomēr atcerējās to ielikt somā, pirms devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Vecmāmiņa to vilka mugurā brīžos, kad bija jādzied, jāuzstājas bēgļu nometnē. Vēlāk tautastērps nonāca pie manas mammas, kura to rūpīgi glabāja, valkāja un tad nodeva man. Es jūtos ļoti lepna un pagodināta."
Muzejs "Latvieši pasaulē" sešpadsmit gadu garumā krāj tautastērpus, piefiksē to stāstus, lai tas, kas nodots no paaudzes paaudzē un pieredzējis dažādus laikus, nekad netiktu aizmirsts:
"Aicinu visus tautiešus nēsāt savus tautastērpus ar godu, kā arī nodot tos tālāk mantojumā saviem bērniem, mazbērniem.
Kad pirmo reizi redzēju visus 40 tautastērpus vienkopus, man aizrāvās elpa: tāda bagātība! Mēs, latvieši ārpus Latvijas, esam tik ļoti lolojuši savu kultūru un tautastērpus. Lai to darītu, bija nepieciešama liela izdoma. Svarīgākais bija, ka latvietim ir šis tērps!"
Tautastērps trimdas latviešiem kļuva par zaudētās Tēvzemes simbolu – to izmantoja kā svētku un goda apģērbu, lai svešumā pārstāvētu savu dzimteni Latviju. Cilvēki dažādās pasaules malās tautastērpus vilka demonstrācijās, apmeklējot valsts svētkus, arī politiķu vizītēs.
Mūsu tērpi tika dāvināti cittautiešiem: zināms, ka latvieši Memmingenes nometnē izgatavoja Nīcas tautastērpu un dāvināja to Anglijas troņmantniecei princesei Elizabetei.
Bēgļu nometnēs latvieši iesaistījās dažādos pasākumos – sabiedriskā dzīve bija ļoti aktīva. Tieši tas tautiešus motivēja sarūpēt sev tautastērpus.
Pēckara gados gan sagādāt nepieciešamos materiālus bija ļoti sarežģīti, tāpēc nācās likt lietā savu izdomu. Tautastērpi, kas tapa bēgļu nometnēs, ir unikāli – tiem piemīt būtiskas detaļas, kuras atklāj gan tā laika dzīvi svešumā, prom no dzimtenes, gan arī ilgas pēc mājām un spēcīgu vēlmi saglabāt latvisko, kas sirdij tik ļoti tuvs un svarīgs.
Brunči no aizkariem un segām
Lai tikai varētu darināt un ar lepnumu nēsāt tautastērpu, latvieši bija gatavi atdot daudz: 20. gadsimta 40. gadu beigās Vācijā Paulīne Bauke pārtiku iemainīja pret aizkariem, no kuriem vēlāk uzšuva sev tautastērpa brunčus. Viņa, būdama liela rokdarbniece, atrada arī dzijas un diegus, lai brunčus un kreklu varētu izgatavot kaut puslīdz etnogrāfiski pareizi.
Kad tautastērps bija gatavs, Paulīnes meita Ināra to izmantoja dažādos sarīkojumos, kuri notika latviešu skolā bēgļu nometnē. Vēlāk, kad Ināra un viņas mamma izceļoja uz Jaunzēlandi, tautastērps tika vilkts, uzstājoties vairākos latviešu pasākumos. Pēc desmit gadiem, kad Ināra pārcēlās uz Čikāgu, viņa tautastērpu vilka, dejojot tautas deju kopā "Dzelme" un dziedot Milvoku latviešu jauktajā korī "Dzimtene".
Tērps pabijis arī daudzos latviešu Dziesmu svētkos gan Amerikā (Bostonā, Klīvlendā, Indianapolisē, Portlendā, Milvokos), gan Kanādā (Toronto), gan arī Latvijā, kad Rīgā 1998. gadā Ināra piedalījās Dziesmu svētku gājienā un kopkoncertā.
