"Mazliet baidos no mirkļa, kad būs jākāpj uz skatuves," saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka. "Kad esi lomā, aizslēpies aiz tēla, bet nu visu acu priekšā pati…" 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, svinīgā "Spēlmaņu nakts" ceremonijā uz Dailes teātra skatuves aktrise saņems balvu par mūža ieguldījumu skatuves mākslā.
Latvijas Nacionālā teātra aktrises Lolitas Caukas mūža ieguldījums Latvijas teātrī nav mērāms kultūras gramos vai kilogramos un pat ne "Skatuves naglu" smagumā, to veido nospēlētās lomas uz Liepājas teātra skatuves agrā jaunībā, kad jūra līdz ceļiem un varoņlomas cita pēc citas. To veido sākotnēji tukšāki gadi un mazāki uzdevumi dzimtajā Rīgā, Nacionālajā jeb tolaik Drāmas teātrī. To veido aizvien skaistākas un sarežģītākas lomas pusmūžā un mūža otrajā pusē, apliecinot, ka aktiera profesija prasa ne tikai daili, bet arī drāmu, proti, dziļumu, empātiju un plašu redzesloku. Tā skatuves mākslinieci Lolitu Cauku raksturo teātra zinātniece Ieva Struka.
Mēs ar aktrisi tiekamies laikā, kad rudens viskrāšņāk savā zeltainumā.
Kā Rīgas meitene nonāca Liepājā?
Diezgan savdabīgi. Pēc Teātra fakultātes absolvēšanas sadales komisijā Vera Baļuna paziņoja, ka mani pieprasījusi Liepāja uz Blaumaņa Kristīni Miglas režijā. Vai esmu ar mieru parakstīt līgumu? Nu, protams! Turklāt bijām tāds nelaimīgs kurss, daži, kas nebija pieprasīti, palika bez darba. Tagad tā ir ikdiena, bet toreiz liels šoks. Pēc tam izrādījās, ka pēc manis bija vēl viens pieprasījums. Gan ne toreizējā Drāmas teātrī, bet būtu bijusi iespēja palikt Rīgā. Taču es kā meitene ar sliktu raksturu biju nokļuvusi Baļunas "nedraugu pulciņā". Un viņa man smalki atdarīja. Vera Baļuna, daudziem mīļākā pedagoģe, lai viņai vieglas smiltis, bet...
Vairākas Jaunatnes teātra nolūkotas un pēc tipa tai skatuvei atbilstošas meitenes bija patstāvīgi sagatavojušas fragmentus diplomdarba vakaram. Taču Baļuna to neatļāva un neuzaicināja režisorus paskatīties iestudētos darbus. Bet aktierim iespēja parādīt sevi režisoriem taču nozīmēja nākotni! Mēs jau bijām tirgus prece. Man likās, neļaut tām divām meitenēm un vienam puisim parādīt sevi režisoriem ir ļoti negodīgi pret viņiem. Un es ar savu nešpetno raksturu iegāju pie Baļunas viņas kabinetā un pateicu – tā nedrīkst darīt! Kad vēl visu pārējo šajā sakarā sirdī sakrāto biju izteikusi, Baļuna devās pirmā ārā pa kabineta durvīm, bet es aiz muguras tās vēl skaļi aizcirzdama.
Tagad nav nekāds brīnums, ja ar tevi nepagarina līgumu vai atlaiž no teātra, ja aktierim pasaka – tev nav darba un tev jāiet prom. Bet tiem pašiem pirmajiem, ar kuriem toreiz tā izrīkojās, tā bija vājprāta traģēdija.
Liepājas teātrī zināju māksliniekus pēc vārda, bet privāti nebiju pazīstama ne ar vienu. Sajūta kā izplatījumā, jo nav pie kā pieķerties. Arī vienīgais saziņas veids ar mājiniekiem bija iet uz pastu, iemest 15 kapeikas un zvanīt, bet arī to nevarēja atļauties, jo alga tik maza, ka tikko ēšanai. Bet tagad zinu izsalkuma sajūtu un esmu no tās ko varējusi paņemt arī savā aktrises profesijā.