7 °C
Jau rudens pamāj ar miķelīšu un zilo viršu vainagu — tuvojas laiks, kad atkal domās biežāk būsim kopā ar mūsu mīļajiem, kas aizsaulē. Kapsētās notiks Mirušo piemiņas dienas jeb Svecīšu vakari, ko ieviesusi kristīgā baznīca, pārdomās būs arī veļu laiks, kas mudinās atcerēties mūsu senčus. Iedegsim piemiņas gaismiņu sevī, atcerēsimies, ka jāsakopj savu tuvinieku kapa vietas, lai aizgājušās dvēseles mierā un mēs būtu saskaņā un līdzsvarā paši ar sevi.
Kā jau ierasts, ierodoties tuvinieku apbedījuma vietā, vispirms pievēršam uzmanību stādījumiem, dzīvžogam...
Taču nav par ļaunu pacelt skatienu augšup – uz tuvējiem kokiem, lai pārliecinātos, vai nav aizlūzis vai pārkāries kāds zars, kas var apdraudēt ikvienu tuvumā esošo. Ja nu pamanāt šādu zaru, tad tas jānovāc. Ja pašam nav pa spēkam, tad to veikt jāuztic speciālistam – gan jau kapu pārvaldē kādu ieteiks.
Protams, vizuāli novērtējam arī pieminekļa vai piemiņas plāksnes, kopiņas apmalīšu stāvokli. Dažreiz pēc rudens lietavām mitrajā augsnē tie var būt sasvērušies, izļodzījušies, pat iegrimuši...
Pieminekļa taisnošana, lielāka piemiņas akmens nostiprināšana var būt ne vien darbietilpīga, bet arī veselībai bīstama, tāpēc arī šo darbu labāk uzticēt kapu pārvaldes profesionālim.
Ko darīt ar lapām?
Ja lapu klājiens ir sauss, tās var sagrābt ar plastmasas zaru grābekli, taču, ja tās ir mitras, tad izdevīgāk satvert saujām un sabērt maisā. Tādā veidā efektīvāk tiksiet galā ar lapām. Protams, higiēnas dēļ rokās jābūt darba cimdiem.
Ierasti apbedījuma vietas cenšamies sakopt tā, ka nepaliek neviena lapiņa... Taču nevajadzētu būt tik pārcentīgiem, no sabirušām lapām ir arī kāds labums, tās piesedz augu saknes, līdz ar to rada tām siltumu un barības vielas – trūdvielas, no kā saknēm baroties.
Līdzīgi arī ar ziemcietēm – to virsējā daļa atmirst un pārklāj auga saknes, sargājot to no sala un sniedzot barības vielas. Neliels lapu daudzums apstādījumiem nekaitē, taču ilgi nenogrābta bieza lapu kārta siltā laikā var bojāt apstādījumus, kapu rāzītes.
Būsim dabai draudzīgi, šķirosim atkritumus – savāktās lapas, koku zariņus aiznesīsim uz to konteineru, kas tiem paredzēts. Savukārt izdegušo sveču trauciņus – uz citu konteineri.
Sūnām – jā vai nē?
Skāba augsne veicina sūnas veidošanos, tā mēdz iesakņoties arī piemiņas akmeņos, zīmēs... Kā sērga tā spēj pārņemt gan pieminekļus, gan betona kapu apmalītes. Tas, kā ar tām tikt galā, atkarīgs no katra konkrētā materiāla. Jo tas poraināks un grubuļaināks, jo grūtāk. Var jau izmantot speciālos pretsūnu līdzekļus, taču nav garantijas, ka pēc laika tā neataugs.
Svarīgākais ir virsmu noberzt, lai akmens ir tīrs un sūnas sporām nav kur aizķerties. Tātad pret sūnu jāizmanto cietu saru suka un ūdens. Sūnas nokasīšana jāveic īpaši uzmanīgi, lai nesaskrāpētu virsmas gravējumus. Pēc tam jānomazgā ar parastajām veļas ziepēm. Tās sarīvē skaidiņās, spainī izšķīdina ūdenī un ar saru suku visu nomazgā. Noskalo ar tīru ūdeni, bet neslauka, lai nepaliek nospiedumi.
Esmu jau iepriekšējās reizēs rakstījis, ka ne vienmēr sūna būtu nīdējama, tieši pretēji – mūsdienās dārzu un kapu kultūrā arvien modernāka ir tendence atdarināt neskartu dabu. Zaļš mauriņš ar dekoratīva, ziedoša krūma iezīmētu kopiņas vietu.
